Mātes krīze

Mēs, kā sabiedrība, esam mātes krīzē.

Mums aug paaudzes, kurām ir problēmas ar identitāti. Mums aug paaudzes, kuras no dzīves realitātes ir aizbēguši dzīvei "galvā", datoros, telefonus, tiktokos un citur. Mums aug paaudzes, kurām ir problēmas ar ķermeņa pieņemšanu. Arvien vairāk sievietes kropļo savu ķermeni, uzskatot to par normu. Meitas nemīl savu ķermeni un nodarbojas ar paškaitējumu. Jo trūkst mātes! Jo ķermenis ir māte!  Mātes ķermenis ir paradīze. Māte ir barotāja. Māte ir mīlošā dieviete. Māte ir viss.....

Senāk ciltīs un kopienās mātes bija kopā ar bērniem ilgi. Tās turēja tos cieši sev blakus. Kaut kur bērnus sēja sev ar lakatiem uz mugurām, kaut kur bērni bija tuvu blakus. Mātes baroja savus bērnus nevis pēc grāmatām un pulksteņiem, bet jūtot bērna vajadzības. Mātes juta savus bērnus. Nevis domāja par to, kas viņiem vajadzīgs, bet juta. Viņām bija saikne ar bērniem, jo viņām bija saikne ar dabu un sevi. Cilvēki dzīvoja dabā. 

Pēc tam mūs sāka atdalīt no dabas- no resursa. Gadsimtiem ilga šķelšana un nepatiesības mācīšana ir novedusi mūs tur, kur mēs esam. Kad sieviete vairs nav vērtība. Kad māte nav vērtība. Kad būt par māti nav nekas īpašs. Ka ķermenis ir kaut kāds objekts, ar kuru var darīt, ko vēlas. Sieviete ir kļuvusi par tādu kā "dzemdēšanas mašīnu", kura piedzemdē, līdz pusotram gadam ir mājās ar bērniņu ( citās valstīs mazāk) un tad jau viņai jādodas atpakaļ darbā, atstājot bērnu svešiem ļaudīm. Sievietēm iestāstīja, ka viņas var vairāk, ka viņas var būt brīvas....

Šodienas psiholoģiskās problēmas lielā mērā ir saistītas ar to, ka cilvēki pārstājuši just. Ka viņi nav sajutuši to bāzes siltumu un mīlestību, kas viņos būs kā dzīvības un garīgās enerģijas "baterija" dzīves laikā. Baterijas ir tukšas. Jo mātes ir tukšas. Dvēseles cieš. Meklē mierinājumu pie surogātmātēm- alkohola, ēdiena, veikalos, ceļojumos, attiecībās, ezotērikā un citur. Cilvēki meklē kādu, kurš viņus mīlēs. Viņi meklē māti!

Krīze ir ne tikai mātēm, bet arī tēviem. Nav tēvu, kuri iedotu drošības sajūtu sievietēm, ka viņas var būt drošībā audzinot un barojot mazuļus. Nav tēvu, kuri apzinātos sievietes- mātes lomu. Ka būt sievietei un mātei ir aicinājums, misija. Ka būt vīrietim un tēvam arī ir aicinājums un misija. Mēs esam aizmirsuši galveno. Aizmirsām vairākus gadsimtus atpakaļ, jo noticējām meliem. Mēs aizmirsām pašu galveno, kāpēc piedzimām. Evolucionēt un kļūt par jūtīgu un apzinātu cilvēku, kurš ir mijiedarbībā ar dabu. Vienā veselumā.

Mēs vienatnē šo krīzi nevarēsim pārvarēt. Cilvēkam ir vajadzīgs cilvēks. Mūsu nervu sistēma rezonē ar otra cilvēka nervu sistēmu. Tas palīdz nomierināties un just drošību. Un varbūt tas prasīs vairākas paaudzes, vairākus gadsimtus, kamēr mēs atkal nonāksim pie Dabas vērtībām. Taču, šobrīd mēs varam mācīties no dzīvniekiem. Atcerēties, kā ir būt vecākiem. Jo mēs arī esam dabas daļa un atšķiramies tikai ar augstāko smadzeņu centru- neokorteksu. Pārējais mums ir līdzīgs kā dzīvniekiem. 

Mēs varam šo krīzi pārvarēt tikai kopā, viens otru atbalstot. Sabiedrībai ir vajadzīgi vīrieši, kuri uzņemsies atbildību par mātēm, kuras ir kopā ar bērniem. Mums atkal ir jāveido kopienas. Ir teiciens, ka lai izaudzinātu bērnu, ir nepieciešams ciems. Ja māte kļūs par vērtību, arī bērni būs laimīgi.

Un vēl mums ir vērtību krīze. Es domāju, cik Daba ir gudra. Kad pusmūžā tā mūs aicina skatīties sevī un pārvērtēt sevi, dzīvi un vērtības. Savādāk cilvēku turpinātu savu bezjēdzīgo dzīvi. Kad mūsu vērtību orientieris nav saskaņā ar mūsu patieso cilvēcisko būtību, mēs kalpojam svešām vērtībām. Un tāpēc mums katram jāsāk ar sevi. Kas man ir vērtība? Vai manai dzīvei ir vērtība? Vai man kā sievietei ir vērtība? Vai es kā māte esmu vērtība? Kādas ir manas vērtības?

Garigā grīze.

Pāri visam. Jo dzīvei pazudusi jēga. Lielākā daļa dzīvo bez jēgas sajūtas.  Dzīve ir kā skrējiens pakaļ krāsainiem papīrīšiem, kuri ņirb acu priekšā kā mirāža, ilūzija.

Mēs, kā sabiedrība kopumā esam iestrēguši bērna stāvoklī. Raudoša, mīlestības alkstoša un nelaimīga bērna stāvoklī. 

To es redzu strādojot ar cilvēkiem, cik daudz ir emocionāli nenobriedušu cilvēku. Kad bērni dzemdē bērnus. Kad ir grūti izturēt bērna emocijas, jo pašā sievietē ir tukšums, emocionāli ievainojumi, kuri atveras dzemdību laikā. Un nav blakus nobriedušu vīriešu. Ir mazi zēni. Kuri arī meklē mammu. Kuriem nav bijis blakus nobriedis tēvs.

Visi meklē mammu!!!

Ceļš uz briedumu ur grūts un sarežģīts. Bet varbūt mēs esam piedzimuši, lai atstātu pēdas zemē. Lai aizejot atstātu šo zemi kripatiņ labāku vietu nākamajām paaudzēm.

Psihoterapija ir dziļš iekšējs darbs, kurā cilvēks arvien vairāk tuvojas savai dziļākajai patiesībai. Kur viņš ieskatās sevī, risina krīzes un atgriežas pie savām autentiskajām vērtībām.

Psihoterapija ir arī emocionāla un psiholoģiska pieaugšana.

Piesakies psihoterapijai un atgriezies pie savām vērtībām.

Vai piesakies online praktikumam "Apzināta pieaugšana".

www.kristinedevi.lv

Www.kristinedevi.lv/apzinatapieaugsana