Kolektīvā vēsture, tagadne un nākotne?
Viss, ko cilvēce nav apzinājusies un dziedinājusi, turpinās nākotnē atkārtoties. Tāpat, kā katrs cilvēks, kurš nav ieskatījies sevī un apzinājies sevi, savu rīcību, domas un uzskatus, nodos to tālāk nākamajām paaudzēm.
Viss, ko ir pieredzējusi cilvēce, glabājas kolektīvajā zemapziņā.
Viss, ko ir pieredzējuši dzimtas locekļi, glabājas dzimtas DNS.
Viss, ko ir pieredzējis cilvēks, glabājas viņa ķermenī.
K.G.Jungs runāja par to, ka katrs cilvēks sevī glabā lielāko ļaunumu. Cilvēki, kuri nav ieskatījušies savā ēnas pusē, cīnās ar savu ļaunumu, dusmām, skaudību, greizsirdību un citām emocijām ārpus sevis, projicējot to ārējā pasaulē. Taču, cilvēku uzdevums būtu izcīnīt šo cīņu sevī. Iekšējās cīņas, kuras tiek projicētas uz ārējo pasauli parādās, kā starppersonu konflikti un kari. Visus neatrisinātos kompleksus cilvēks realizē ārpus sevis. Tāpat, kā mīlestību un līdzjūtību, ko cilvēks ir sajutis un atklājis sevī, viņš projicē uz citiem. K.G.Jungs ir sacījis, ka "'Individuācija ir vienotība ar sevi un tajā pašā laikā ar cilvēci, jo mēs esam daļa no cilvēces". Jungs runāja par individuāciju, kā cilvēka dzīves ceļu, kura laikā cilvēks kļūst par viendabīgu personību, kurš spēj uzturēt saikni ar visām emocijām, atraisot to, kas apspiests zemapziņā. Tāpēc mūsu kolektīvā labklājība ir atkarīga no katra individuāla cilvēka labklājības.
Domājot par karu, man liek aizdomāties arī tas, ka nacistu pēcnācēji glabā savā DNS idejas un pārliecības, kuras tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Kā dzimtas paternus, pārliecības un programmas. Ja vien kāds no dzimtas nav sācis iekšēju darbu, lai dziedinātu traumas, kuras tiek nodotas no paaudzes paaudzē un ļautos transformācijas procesam. Kā teikusi Aušvices nāves nometnē izdzīvojusī psihoterapeite E.Egere "Katrā no mums dzīvo nacists". Un kamēr katrs no mums sevī nav uzveicis šo nacistu, mēs vairojam šo enerģiju, kura kumulējas, līdz ļaunums pieaug spēkā un realizējas ārpusē, kā karš vai cita vardarbība.
Kā rodas radikāli cilvēki? Visbiežāk tie ir cilvēki, kuri agrīnā dzīves pieredzē nav saņēmuši mīlestību un pieņemšanu. Kuri auguši emocionāli aukstā, totalitārā un skarbā vidē. Tie ir cilvēki, kuri audzināti ļoti stingri. Kuri ir sodīti par nepaklausību fiziski un emocionāli. Painteresējoties par Ā.Hitlera dzīves pirmo pusi, kļūst saprotams tas, kāpēc viņā attīstījās šis radikālisms. Kā neapzināta vēlme izspēlēt ārpusē savas ciešanas, atriebties un kompensēt.
Vēl varam padomāt par to, ka arī upuris, kurš cietis no vardarbības kādā brīdī var kļūt vardarbīgs. Tādā veidā turpinās upura- varmāka dinamika gan ģimenēs, dzimtās, pasaulē. Krievja, kura reiz bija upura lomā, kādā brīdī kļuva par varmāku. Un tas nav stāsts par valsti, bet par katra cilvēka iekšējo, neatrisināto atriebības kāri, kura kumulējas līdz izpaužas ārējā vardarbībā. Kamēr katrs no mums sevī glabā upura-varmākas-glābēja dinamiku, mēs to izspēlējam sociumā. Atmošanās un dziļš iekšējs darbs palīdz mums izkļūt no upura lomas un pārstāt meklēt vainīgos un atbildīgos ārpus sevis.
Kur rodas ļaunums?
Tas vienmēr ir bijis. Cilvēkā ir dievišķais un labais, gan tumšais un ļaunais. Un tikai no katra no mums ir atkarīgs, kam mēs sekosim apzināti vai neapzināti.
Katram cilvēkam, kurš ir bērnībā piedzīvojis vardarbību ir divi ceļi- sekot ļaunumam, atriebībai, atkarībām vai iet transformācijas ceļu. Un šis ir jautājums katram no mums. Vai mēs spējam apstāties un ieskatīties sevī, kad mūsos ceļas dusmas, agresija, skaudība, greizsirdība, ļaunums.... Vai mēs to projicējam uz citiem un izspēlējam ārpusē.
Kari, kuri turpina atkārtoties, notiek tāpēc, ka karš rada milzīgas psiholoģiskas un emocionālas traumas, kuras liek cilvēkiem eksistēt izdzīvošanas režīmā vismaz 3 paaudzēs. Tā strādā cilvēka bioloģiskais ķermenis, kura galvenais uzdevums ir izdzīvot. Kari turpinās tāpēc, ka cilvēki turpina nest karu savās domās un sajūtās, neapzināti nododot šo nastu nākamajai paaudzei, ar cerību: "varbūt tu tiksi ar to galā. Man nav resursu".
Katrā dzimtā ik pa laikam piedzimst kāds, kurš ir spējīgs "izlaist" caur sevi visas apslāpētās emocijas, dusmas un naidu, ar ko netika galā viņa senči. Piedzimst cilvēki, kuri nespēj vairs saturēt to, ko noklusē dzimta.
Taču, neskatoties ne uz ko, mēs evolucionējam un nepiedzīvojam tik nežēlīgu vardarbību, kādu mūsu senči piedzīvoja viduslaikos, taču, tas notiek lēni. Šobrīd, kad vairojas apzinātība, mums ir iespēja strādāt ar sevi, ja vien mēs vēlamies. Lai izdarītu tik cik mēs varam, cik spējam.
Transformācijas process nav tikai kaut kas mistiks. Cilvēks, kurš strādā ar sevi- savām domām, emocijām un uzvedību maina bioķīmiskos procesus savās smadzenēs un savā ķermenī. Pārstrādājot emocijas un jūtas, mainās smadzeņu struktūru darbība. Cilvēkā vairāk sāk attīstīties smadzeņu garozas funkcijas un samazinās limbisko struktūru aktivitāte. Tāpat, mazinās spriedze muskuļos un mainās visa cilvēka ķermeņa bioķīmija. Tātad, mainās DNS, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē.
Katrs cilvēks, kurš transformē savu iekšējo pasauli, dziedina savas dvēseles traumas, dziedina kolektīvo.
Dziļākām pārdomām⤵️
https://www.theguardian.com/commentisfree/article/2024/sep/06/authoritarianism-roots-origin?fbclid=PAY2xjawIMBxxleHRuA2FlbQIxMAABpv9GlevnM8JXCYex82NJTIHK8mXJygf5qm8DFiUDux-fqwRkTvpXZE3Hsw_aem_ZXYDNV60tzgznUVSW9V9dw
Kristīne Devi
Transpersonālās psihoterapijas speciāliste
www.kristinedevi.lv
Komentāri
Ierakstīt komentāru