Kristīne Devi. Transpersonālās psiholoģijas speciāliste. Holistiskas pieejas praktizētāja.

                              Attēls- Pinterest Mūsdienu sociālajā telpā arvien biežāk parādās apokaliptiski vēstījumi, kas atspoguļo kolektīvu trauksmi, nenoteiktību un psiholoģisku pārslodzi. No attīstības psiholoģijas perspektīvas šo fenomenu iespējams skatīt caur agrīnās afektu regulācijas prizmu. Jaundzimušais bērns dzīves sākumā funkcionē primāri afektu līmenī — viņš piedzīvo intensīvas iekšējas sajūtas, kuras nespēj apzināt, diferencēt vai pašregulēt. Afekti “plūst caur viņu”, bet bez ārējas palīdzības tie paliek nediferencēti un dezorganizējoši. Tāpēc agrīnajā attīstībā kritiski nozīmīga ir nobrieduša pieaugušā klātbūtne, kurš spēj veikt regulējošu funkciju — atspoguļot bērna stāvokļus, palīdzēt tiem piešķirt nozīmi, nosaukt emocijas un pakāpeniski veidot spēju tās tolerēt. Ja šāds regulējošs pieaugušais nav pieejams vai pats nespēj pietiekami saturēt bērna afektus, attīstības procesā var veid...

Mūsdienu garīgo prakšu pasaule piedāvā vilinošu solījumu: atrast mieru, beznosacījuma mīlestību, pieņemšanu un dzīves jēgu. Daudzi dodas šajā ceļā, cerot izkļūt no dzīves haosa un atbrīvoties no iekšējās spriedzes. Tomēr ir paradoksāli, ka visbiežāk garīgajā vidē sastopam nevis cilvēkus, kuri ir nobrieduši bet tieši tos, kuri glabā dziļus ievainojumus. Tos, kuri meklē nevis apgaismību, bet atbalstu, mīlestību un dziedinājumu. Patiesībā viņi meklē nevis misticismu, bet cilvēcisku siltumu. Un tieši tāpēc garīgās prakses ne vienmēr kļūst par dziedinošu pieredzi. Dažkārt tās kļūst par vēl vienu ceļu, kurā trauma meklē glābiņu, bet notiek retraumatizācija. Daudzi cilvēki pie garīguma nonāk tajos brīžos, kad ir zaudētas nozīmīgas attiecības, piedzīvota nodevība, sabrucis pašvērtējums vai sagruvusi dzīves jēga. Vientulība, hroniska spriedze un neaizsargātība rada ilgas pēc vietas, kur cilvēks beidzot varētu atslābt. Garīgās kopienas, retrīti un meditāciju telpas bieži izskatās kā miera osta. ...

Par spēju paciesties un dzīvi pastāvīgā diskomfortā. Daudzi cilvēki atklāj, ka ilgstoši dzīvo emocionālā, psiholoģiskā vai pat fiziskā diskomfortā, taču nespēj no tā izkāpt vai pat skaidri formulēt, kas tieši viņus neapmierina. Šī tendence bieži vien nav nejauša — tās saknes meklējamas agrīnā pieredzē. Bērni, kuri aug vidē ar emocionāli aukstiem, pretrunīgiem, emocionāli aukstiem, nepieejamiem vai destruktīviem pieaugušajiem, neapzināti apgūst paciešanu kā izdzīvošanas stratēģiju. Viņi pacieš klusumu, atsvešinātību, kritiku, netaisnību, mīlestības deficītu vai pat vardarbību. Nevis tāpēc, ka viņiem tas būtu pieņemams, bet tāpēc, ka citas pieredzes nav. Tādēļ bērns neiemācās aiziet no vietām, kur jūtas slikti — viņš iemācās palikt un pielāgoties. Pieaugot šī stratēģija kļūst automātiska. Pacietība tiek aktivizēta it visur, īpaši attiecībās. Cilvēks turpina pieņemt, ka diskomforts ir norma, ka attiecības mēdz būt vienpusējas, un ka viņa paša vajadzības ir mazsvarīgas. Kāpēc šī dinamika n...

  Ne viss, kas izskatās pēc garīguma, patiesībā ir garīgums. Dažkārt garīgās prakses, simboli un valoda kļūst par veidu, kā cilvēks izvairās no sāpīgas realitātes, emocijām un ķermeniskas pieredzes. Īpaši tas attiecas uz cilvēkiem ar attīstības traumu un jutīgu nervu sistēmu . Jūtīga nervu sistēma un grūtības izturēt realitāti. Cilvēki, kuri auguši emocionāli nedrošā vai neparedzamā vidē, bieži jau bērnībā piedzīvo nervu sistēmas pārslogojumu: emocijas bija par daudz, pieaugušo reakcijas – nesaprotamas, nedrošas, neparedzamas, drošības sajūta – trausla vai nepastāvoša. Šādā vidē nervu sistēma iemācījās izvairīties  no realitātes- disociēties, "atslēgties" no ķermeņa sajūtām, saplūst ar fantāzijām, simboliem bezapziņas pasaulē. Pieaugušā vecumā tas var izpausties kā: sajūta, ka “neesmu īsti šeit”, grūtības noturēt ikdienas struktūru, tendences idealizēt garīgas pieredzes, vēlme “pacelties virs” realitātes, nevis būt tajā. Garīgums kā kopinga mehānisms. ...

                 Seksuālās identitātes pamati. Domājot par šo jautājumu, esmu meklejusi atbildes ne tikai zinātnē un garīgumā, bet arī savā personiskajā pieredzē- kā sieviete un kā terapeite. Strādāju ar sievietēm un redzu, cik ļoti daudz sieviešu ir nocietinājušās un agresīvas ( aktīvi vai pasīvi). Analizējot šo sieviešu dzīves pieredzi, var saskatīt cēloņus šo sieviešu ciešanām. Un tie ir ne tikai šo sieviešu dzīves ietvarā, bet lielākā griezumā- skatot dzimtas pieredzi un dzimtas sieviešu pieredzi, kā sievietēm. Ļoti bieži šo sieviešu mātes bijušas vīriešu vardarbības upuri, kad viņas nocietinājās un kļuva asas, kontrolējošas, pašas vardarbīgas. Visbiežāk trešajā paaudzē piedzimst meitenes ar lielu iekšēju agresiju,  kurām ir vēlme sacensties, cīnīties ar vīriešiem un kuras nevēlas būt sievietes, jo viņu apziņā sievietes ir vājas- upuri. Tas ir tikai viens piemērs tam, kāpēc sievietes ienīst savu sievišķo pirmssākumu. Tāpa...

Toksisku attiecību dinamika. Toksiskas attiecības reti sākas kā vardarbīgas. Tās bieži sākas ar cerību, tuvības ilūziju un dziļu iekšēju  sajūtu, kad cilvēki saka " Man ir sajūta, ka zinām viens otru jau sen". Cilvēki, kuri nonāk šādās attiecībās atkārtoti, bieži nes sevī agrīnas attīstības traumas, kas ietekmē viņu spēju just robežas, uzticēties sev un noturēt realitāti. Bērnības pieredzes sekas. Iedomāsimies sievieti, nosauksim viņu par Rasu. Rasa uzauga ģimenē, kur tēvs bija alkoholiķis. Mājās valdīja emocionāla vardarbība un brīžiem arī fiziska. Bērnībā Rasa dzīvoja pastāvīgā spriedzē – bailēs par māti, bailēs no tēva, bailēs par to, kas notiks nākamajā brīdī. Neviens nepamanīja, cik daudz viņa nes sevī viena pati. Šādā vidē bērna nervu sistēma pielāgojas izdzīvošanai: pastāvīga modrība, emocionāla pašregulācija bez atbalsta, atbildības uzņemšanās par citu labsajūtu. Šie mehānismi palīdz izdzīvot bērnībā, bet pieaugušā vecumā tie kļūst par pamatu tok...