Neredzamā trauma. Kad bērnam pietrūkst tuva un silta kontakta.

Cilvēks vienmēr ir meklējis mīlestību un tuvību. Taču, ne visi cilvēki ir spējīgi uz tuvām un siltām attiecībām. Tam par iemeslu bieži vien ir agrā bērnībā izveidojusies piesaiste. Ne vienmēr tā ir bijusi droša, bieži vien nedroša, trauksmaina, izvairīga vai dezorganizēta. 

Kāpēc tā notiek? 

Attīstības psiholoģija ir veikusi daudz pētījumu par to, kā veidojas piesaiste un ir pētījumi, kuri pilnībā mainījuši mūsu izpratni par cilvēka emocionālajām vajadzībām. Viens no tādiem ir amerikāņu psihologa Harija Hārlova eksperimenti ar pērtiķu mazuļiem.

Ilgu laiku tika uzskatīts, ka bērns pieķeras mātei galvenokārt tāpēc, ka viņa viņu baro un nodrošina fizisku aprūpi. Taču Hārlova pētījumi pierādīja ko pavisam citu — bērnam ir nepieciešams ne tikai ēdiens un drošība, bet arī siltums, pieskāriens un emocionāls kontakts.

1.Siltums ir svarīgāks par ēdienu.

H.Harlovs savā eksperimentā paņēma mazus pērtiķu mazuļus un ielika viņus būrī ar divām “mātes” figūrām. Viena bija izveidota no metāla stieplēm un pie tās atradās piena pudele. Otra bija pārklāta ar mīkstu audumu, silta un patīkama pieskārienam, bet bez barības.

Rezultāts bija šāds: mazuļi gandrīz visu laiku pavadīja pie mīkstās “mātes”. Pie stieples figūras viņi devās tikai, lai paēstu, un tad uzreiz atgriezās pie siltuma avota.

Kad viņi nobijās, viņi skrēja nevis pie ēdiena, bet pie mīkstās figūras.

Tas ļāva Hārlovam secināt, ka piesaistes pamatā ir nevis ēdiens, bet tas, ko viņš nosauca par komforta kontaktu — siltuma, drošības un tuvības pieredzi.

2.Vēl satraucošāki bija Hārlova izolācijas eksperimenti. Daži pērtiķu mazuļi tika audzēti pilnīgā vientulībā — bez jebkāda kontakta ar citiem. Laika periodu bija dažādi: citus atstāja vienus uz 3 mēnešiem, citus uz 6 un citus uz 9.

Šiem dzīvniekiem parādījās smagas sekas: viņi pastāvīgi šūpojās un apskāva paši sevi,

nespēja veidot attiecības, kļuva agresīvi vai ļoti bailīgi, nodarbojās ar paškaitējumu.

Jo ilgāka bija izolācija, jo dziļākas kļuva sekas. Tie, kuri bija izolēti ilgstoši, tā arī nekad pilnībā neatguvās.

Hārlovs secināja, ka agrīnā dzīvē pastāv īpaši jutīgs periods, kurā bērnam ir nepieciešama droša saikne. Ja šajā laikā tuvības nav, tas var atstāt ilgstošas sekas.

Ko tas nozīmē cilvēka dzīvē?

Šie pētījumi palīdzēja saprast ļoti svarīgu patiesību- bērnam nepietiek ar fizisku aprūpi vien. Viņam ir nepieciešams emocionāls kontakts — sajūta, ka viņš ir redzēts, sadzirdēts un nomierināts.

Ja šī pieredze bērnībā pietrūkst, pieaugušā dzīvē tas var izpausties kā:

✔️pastāvīga trauksme,

✔️grūtības uzticēties,

✔️bailes no tuvības vai, tieši pretēji, izmisīga vajadzība pēc tās,

✔️dziļa tukšuma sajūta,

✔️nervu sistēmas pastāvīga spriedze.

Šādu pieredzi psiholoģijā bieži sauc par emocionālo deprivāciju — par to, kas pietrūka.

No psihoterapijas perspektīvas šie pētījumi spilgti parāda, cik būtiski cilvēka attīstībai ir attiecību siltums. Mēs piedzimstam ar bioloģisku vajadzību pēc drošas saiknes.

Ja šī saikne agrīni nav bijusi pietiekama, cilvēks bieži visu dzīvi meklē drošības un tuvības sajūtu. Terapija šādā gadījumā bieži vien kļūst par vietu, kur cilvēks pirmo reizi var piedzīvot regulējošu, drošu attiecību pieredzi.

Noslēgumā.

Hārlova pētījumi atklāja vienkāršu, bet ļoti dziļu patiesību- cilvēks nav radīts tikai izdzīvošanai. Viņš ir radīts attiecībām.

Bērnam ir nepieciešams ne tikai ēdiens un aprūpe, bet arī siltums, pieskāriens un emocionāla klātbūtne. 

Lai gan attiecības ir tās, kurās cilvēks ir guvis traumas pieredzi, tikai attiecībās to ir iespējams dziedināt.

www.kristinedevi.lv