Dzimums- bioloģisks vai biopsihosociāls? ko par to saka zinātne?

                 Seksuālās identitātes pamati.

Domājot par šo jautājumu, esmu meklejusi atbildes ne tikai zinātnē un garīgumā, bet arī savā personiskajā pieredzē- kā sieviete un kā terapeite.

Strādāju ar sievietēm un redzu, cik ļoti daudz sieviešu ir nocietinājušās un agresīvas ( aktīvi vai pasīvi). Analizējot šo sieviešu dzīves pieredzi, var saskatīt cēloņus šo sieviešu ciešanām. Un tie ir ne tikai šo sieviešu dzīves ietvarā, bet lielākā griezumā- skatot dzimtas pieredzi un dzimtas sieviešu pieredzi, kā sievietēm. Ļoti bieži šo sieviešu mātes bijušas vīriešu vardarbības upuri, kad viņas nocietinājās un kļuva asas, kontrolējošas, pašas vardarbīgas. Visbiežāk trešajā paaudzē piedzimst meitenes ar lielu iekšēju agresiju,  kurām ir vēlme sacensties, cīnīties ar vīriešiem un kuras nevēlas būt sievietes, jo viņu apziņā sievietes ir vājas- upuri.

Tas ir tikai viens piemērs tam, kāpēc sievietes ienīst savu sievišķo pirmssākumu.

Tāpat domāju, ka šis dzimumu sajaukums rodas no vairākiem aspektiem:

1. Veselīgas sievišķās dabas apzināšanās un pieredze

2. Veselīgas vīrišķās dabas apzināšanās un pieredze

3. Paaudžu un kultūras traumas

4. Sociālais spiediens

5. Iedarbība uz cilvēka hormonālo darbību- caur stresu, pārtiku, nedikamentiem utt.

Zemāk ielikšu pētījumus- ko par to saka zinātne⤵️⤵️⤵️

Cilvēkiem pamata dzimtes identitāte (Stoller, 1975) — tas ir, piederības izjūta sievietes vai vīrieša dzimumam — nav noteikta tikai bioloģiski, bet gan pēc tā, kā bērns tiek audzināts līdz aptuveni divu līdz četru gadu vecumam: kā meitene vai kā zēns. Money (1980, 1986, 1988; Money un Erhardt, 1972) un Stoller (1985) savos pētījumos sniedz pārliecinošus pierādījumus, kas to apstiprina.

Dzimte — ir uzvedības normu kopums, kas konkrētā sabiedrībā tiek piedēvēts sievietēm vai vīriešiem. Tā ir cieši saistīta ar psihosociāliem faktoriem. Turklāt psihoanalītiskie pētījumi liecina, ka seksuālā objekta (seksuālās vēlmes mērķa) izvēle lielā mērā ir atkarīga no agrīnā bērnībā iegūtās sociāli psiholoģiskās pieredzes.

Tālāk ir sniegts pārskats par pierādījumiem attiecībā uz cilvēka seksuālās pieredzes galvenajām sastāvdaļām — to acīmredzamākajām saknēm un attīstības mehānismiem.

Dzimtes identitāte- dzimte, ar kuru cilvēks sevi identificē.

Dzimtes lomas identitāte- specifiskas psiholoģiskas attieksmes un starppersonu uzvedības modeļi — sociālās mijiedarbības pamatformas un seksuālās izpausmes, kas kultūrā tiek piedēvētas vīriešiem vai sievietēm.

Dominējošā objekta izvēle- seksuālā pievilcības objekta (heteroseksuāla vai homoseksuāla) izvēle var ietvert plašu seksuālās mijiedarbības spektru ar konkrētu personu vai arī būt saistīta tikai ar noteiktu ķermeņa daļu vai nedzīvu objektu.

Seksuālās vēlmes intensitāte- izpaužas fantāzijās, reakcijā uz ārējiem seksuāliem stimuliem, vēlēšanās pēc seksuālas uzvedības un dzimumorgānu fizioloģiskā uzbudinājumā.

Dzimtes identitāte kā pamata identitāte.

Money un Erhardt (1972) pierāda, ka audzinot bērnu, vecāki izturas atšķirīgi pret dēliem un meitām, pat ja viņiem šķiet, ka viņi reaģē vienādi. Lai gan zīdaiņiem pastāv atšķirības hormonālajā vēsturē, tas automātiski nenozīmē dzimuma uzvedības atšķirības.

Feminizējoša hormonālā patoloģija zēniem vai maskulinizējoša hormonālā patoloģija meitenēm — izņemot ļoti smagas hormonālas novirzes — vairāk ietekmē dzimtes lomas identitāti nekā pamata dzimtes identitāti.

Piemēram:

▪️Pārmērīgs androgēnu līmenis pirmsdzemdību periodā meitenēm var izraisīt zēnisku uzvedību, paaugstinātu enerģiju rotaļu laikā un agresivitāti;

▪️Nepietiekama androgēnu stimulācija zēniem pirmsdzemdību periodā var izraisīt pasivitāti un neagresivitāti — taču neizmainīt pamata dzimtes identitāti.

Hermafrodītu bērniem veidojas stabila sievietes vai vīrieša identitāte atkarībā no tā, kā viņi tiek audzināti — kā meitenes vai zēni — neatkarīgi no ģenētikas, hormonālā līmeņa un pat zināmā mērā ārēji redzamo dzimumorgānu (Money un Erhardt, 1972; Meyer, 1980).

Agrīnie psihosociālie faktori un dzimtes identitātes veidošanās traucējumi

Stoller (1975) un Persson un Ovezi (1983, 1984) veica virkni pētījumu, lai identificētu saistību starp agrīnu patoloģiju vecāku–bērna attiecībās un dzimtes identitātes veidošanos. Transpersona (t. i., indivīds, kurš identificējas ar dzimti, kas atšķiras no bioloģiskā dzimuma) nav atkarīga no ģenētiskām, hormonālām vai fizioloģiskām dzimumorgānu anomālijām.

Lai gan daži bioloģiskie dati — īpaši par sievietēm, kas identificējas kā vīrieši — rada jautājumu par iespējamu hormonālu ietekmi, Stoller uzsver, ka transpersonas identitātes izcelsmes cēlonis meklējams ❗️agrīnos psihosociālajos traucējumos, nevis bioloģijā.

Stollera psihoanalītiskie pētījumi

Stollers (1975) pirmo reizi aprakstīja pieaugušu transpersonu un bērnu ar atšķirīgu dzimtes identitāti psihoanalītiskos pētījumus, kuros atklājās specifiski vecāku–bērna attiecību modeļi.

Transfemīnu (bioloģiski vīriešu, bet sievietes identitātes) gadījumā:

▪️mātei bija bieži bija izteiktas biseksuālas iezīmes;

▪️tēvs parasti bija neesošs, emocionāli distancēts vai pasīvs;

▪️māte uzlūkoja dēlu kā savas personības turpinājumu — kā sev nepiederošu atsevišķu būtni, bet kā daļu no sevis.

Šī intensīvā simbioze noveda pie:

▪️bērna vīrišķīgo īpašību pakāpeniskas izzušanas,

▪️pastiprinātas identifikācijas ar māti,

▪️vīrieša sociālās lomas noraidīšanas — jo tā bija vai nu mātei nepieņemama, vai tēva slikti pārstāvēta.

Transmaskulīnu (bioloģiski sievietes, bet vīrieša identitātes) gadījumā:

▪️māte mēdza būt emocionāli noraidoša;

▪️tēvs vai nu nebija klātesošs, vai nebija pieejams meitai;

▪️meita nejutās atbalstīta kā meitene;

▪️tā vietā viņa “aizvietoja tēvu” mātes dzīvē, kļūstot par vecāka emocionālo partneri.

▪️meitenes maskulīno uzvedību māte nevis bremzēja, bet apstiprināja, jo tas mazinaja viņas vientulību, un tā radīja “pilnīgas ģimenes ilūziju”.

Agrīnā piesaiste un seksualitātes attīstība

Vecāku uzvedībai — īpaši mātes — agrīnā bērnībā ir dziļa ietekme uz dzimtes identitāti un nākamo seksualitātes attīstību. Tas nav raksturīgs tikai cilvēkiem, bet arī zīdītājiem.

Hārlova un Hārlovas (1965) veica primātu pētījumus šajā sakarā.

Šajos eksperimentos viņi secināja, ka 

▪️ciešs fizisks kontakts starp zīdaini un māti ir būtisks normālai seksuālajai attīstībai;

▪️mātēm, kurām tika atņemti pērtiķu mazuļi, kurus viņas saņēma tikai barošanas reizēs, un kuri nesaņema pieskārienus — ❗️šiem bērniem vēlāk attīstījās seksuālās uzvedības traucējumi un viņiem bija problēmas ar sociālu pielāgošanos.

❗️Tātad emocionālā un fiziskā tuvība ne tikai veido drošības sajūtu, bet arī bāzi normālai seksualitātei.

Psihoanalītiskie uzskati: Freids un Stollers.

Freids (1905, 1933) postulēja, ka abu dzimumu bērniem ir psiholoģiska biseksualitāte; viņš uzskatīja, ka agrīnā dzimumorgānu identitāte gan zēniem, gan meitenēm sākotnēji ir vīrišķīga. Meitenei, viņaprāt, jāveic psiholoģiska pārorientācija — no klitora uz maksti, no mātes uz tēvu, no homoseksuālas uz heteroseksuālu orientāciju.

Šo procesu viņš saistīja ar t. s. skaudību uz vīriešiem par viņu dzimu.locekli, kas meitenē var radīt vēlmi simboliski “kompensēt” šī locekļa neesamību — radot bērnu.

Stoller (1975b, 1985) tam iebilda. Viņš uzskatīja, ka:

▪️bērna primārā identitāte nav vīrieša, bet gan sievietes identitāte, jo zīdainim ir pilnīga un simbiotiska saikne ar māti;

▪️zēnam dzimtes identitāte attīstās nevis automātiski bioloģiski, bet atdalīšanās – individuācijas procesā no mātes, kurā viņš pakāpeniski pārslēdzas uz tēvu kā identifikācijas objektu.

Persson un Oveiz (1983, 1984) savukārt uzstādīja hipotēzi, ka dzimtes identitāte — gan vīriešu, gan sieviešu — ir iedzimta, un tikai vēlāk mijiedarbojas ar sociālo pieredzi.

Bioloģiskā un hormonālā ietekme uz dzimtes identitāti un uzvedību.

Frīdmans un Daunija (1993) pārskatīja datus par meiteņu pirmsdzemdību hormonālās patoloģijas ietekmi uz viņu pēcdzemdību seksuālo uzvedību. Tika analizēti pētījumi par meitenēm ar iedzimtu virsnieru hiperplāziju, kā arī par meitenēm, kuru mātes grūtniecības laikā lietoja dzimumsteroīdu hormonus.

Šīs meitenes tika audzinātas kā meitenes, un viņu pamata dzimtes identitāte palika sieviešu dzimuma, taču pētījumu mērķis bija noskaidrot, cik lielā mērā pirmsdzemdību pārmērīgs vīriešu hormonu (androgēnu) daudzums ietekmē:

▪️dzimtes identitāti,

▪️dzimtes lomas izpausmes,

▪️seksuālo orientāciju bērnībā un pusaudžu vecumā.

➡️Pētījuma rezultāti

▪️Tika konstatēta vāja, bet pastāvoša saistība starp pirmsdzemdību androgēnu pārpalikumu un homoseksualitātes iespējamību.

▪️Būtiskākais secinājums: neatkarīgi no audzināšanas, meitenēm ar iedzimtu virsnieru hiperplāziju bija izteiktāka zēniska uzvedība nekā tipiskām meitenēm.

Tās izpaudās šādi:

Tipiska meiteņu uzvedība:

▪️rotaļas ar lellēm, rotaslietām

▪️priekšroka meitenēm kā rotaļu biedriem

▪️sociāls mierīgums

▪️mazāka vēlme iesaistīties fiziskos konfliktos

Androgēnu ietekmēto meiteņu uzvedība:

▪️ rotaļas ar automašīnām, ieročiem, konstruktoriem

▪️priekšroka zēniem

▪️lielāka enerģija un agresivitāte

▪️tieksme uz kautiņiem un aktīvām spēlēm

❗️Frīdmans (personiskā komunikācija ar O.Kernberg) piekrīt Makkobijam un Žaklīnai (1974), ka lielākā daļa atšķirību starp zēniem un meitenēm visdrīzāk ir kultūras noteiktas, bet bioloģiskie faktori var pastiprināt vai pavājināt šīs tendences.

Zēnu feminizējošās audzināšanas pētījumi.

Ričards Grīns (1976) pētīja zēnus, kuriem novērojama sievišķīga uzvedība. Viņš identificēja faktorus, kas visvairāk veicina dzimtes lomas neatbilstību zēniem:

▪️vecāku vienaldzība pret sievišķīgu uzvedību vai tās apzināta veicināšana;

▪️zēna ģērbšana sieviešu apģērbā;

▪️pārmērīga mātes aprūpe;

▪️tēva prombūtne vai emocionāla nepieejamība;

▪️bērna fiziskā pievilcība (kas veicināja “lellītes” attieksmi pret viņu);

▪️mijiedarbības trūkums ar līdzīga vecuma zēniem.

❗️Viņš atklāja kopīgu tendenci visos gadījumos:

Trūka sievišķīgās uzvedības nosodījuma, tā vietā tā tika akceptēta vai pat apbalvota.

Turpmākā šo cilvēku novērošana līdz pieauguša vecuma parādīja, ka līdz 75% šo zēnu attīstījās biseksuāla vai homoseksuāla orientācija (Green, 1987).

Saistība starp dzimtes uzvedību un seksuālo orientāciju.

Pretējā dzimuma uzvedības klātbūtne — zēniska meitenēm vai sievišķīga zēniem — bieži tiek saistīta ar homoseksuālu vai biseksuālu objekta izvēli.

Tādējādi var teikt:

▪️dzimtes lomas identitāte ir cieši saistīta gan ar pamata dzimtes identitāti, gan ar seksuālās pievilcības objekta izvēli;

▪️priekšroka sava dzimuma personām var ietekmēt sociāli pretējā dzimuma lomas izvēli;

▪️un otrādi — pretējā dzimuma lomas pieņemšana var veicināt seksuālu orientāciju uz savu dzimumu.

Tas mūs noved pie nākamās sadaļas: seksuālās pievilcības objekta izvēles mehānismiem.

Seksuālās pievilcības objekta izvēle.

Lai aprakstītu, kā veidojas seksuālās pievilcības objekts, Money (1980) un Perpers (1985) izmanto terminu "cilvēka uzvedības modeļi". Perpers uzskata, ka šie modeļi nav iepriekš “ieprogrammēti”, bet attīstās cilvēka augšanas procesā, ietverot:

▪️ģenētiski noteiktus neirobioloģiskus mehānismus,

▪️vēlāk iegūtu neirofizioloģisku “vēlamā otra” tēla izveidi.

Money šo procesu nosauc par “mīlestības kartēm” (love maps).

Viņš uzskata, ka šīs kartes veidojas, balstoties uz īpašu “programmu”, kas iedarbojas smadzenēs, un tās pabeidz formēties apmēram līdz astoņu gadu vecumam, mijiedarbojoties ar audzināšanas vidi.

❗️Tātad seksuālā orientācija nav vienkāršs “instinkts”, bet komplekss bioloģiski- psiholoģisks veidojums, kurā agrīnie dzīves notikumi var atstāt ilgstošu nospiedumu.

Literatūras avots:

Otto F. Kernbergs Mīlestības attiecības: norma un pataloģija.