Toksisku attiecību dinamika.

Toksisku attiecību dinamika.

Toksiskas attiecības reti sākas kā vardarbīgas. Tās bieži sākas ar cerību, tuvības ilūziju un dziļu iekšēju  sajūtu, kad cilvēki saka " Man ir sajūta, ka zinām viens otru jau sen". Cilvēki, kuri nonāk šādās attiecībās atkārtoti, bieži nes sevī agrīnas attīstības traumas, kas ietekmē viņu spēju just robežas, uzticēties sev un noturēt realitāti.

Bērnības pieredzes sekas.

Iedomāsimies sievieti, nosauksim viņu par Rasu. Rasa uzauga ģimenē, kur tēvs bija alkoholiķis. Mājās valdīja emocionāla vardarbība un brīžiem arī fiziska. Bērnībā Rasa dzīvoja pastāvīgā spriedzē – bailēs par māti, bailēs no tēva, bailēs par to, kas notiks nākamajā brīdī. Neviens nepamanīja, cik daudz viņa nes sevī viena pati.

Šādā vidē bērna nervu sistēma pielāgojas izdzīvošanai:

• pastāvīga modrība,

• emocionāla pašregulācija bez atbalsta,

• atbildības uzņemšanās par citu labsajūtu.

Šie mehānismi palīdz izdzīvot bērnībā, bet pieaugušā vecumā tie kļūst par pamatu toksisku attiecību atkārtošanai.

Pieaugušā attiecību modelis.

Pieaugot Rasa izveidoja karjeru un ģimeni. No malas viņas dzīve izskatījās stabila. Taču partnerattiecībās atkārtojās pazīstamais modelis – emocionāli nepieejams partneris, periodiska pamešana, atgriešanās ar solījumiem, ka “tagad viss būs citādi”.

Katru reizi, kad partneris atgriezās un lūdza piedošanu, Rasas nervu sistēmā aktivizējās cerība. Šī cerība nebija naiva – tā balstījās bērnības pieredzē, kur īsie mierīgie brīži deva sajūtu, ka viss tomēr var būt labi.

Šeit veidojas nepastāvīgais pastiprinājums – dinamika, kas ir spēcīgāka par stabilu, drošu tuvību un darbojas līdzīgi kā atkarības mehānisms.

Līdzatkarība.

Bērnībā piedzīvota trauma bieži rada līdzatkarības tendences:

• pārmērīga rūpe par citiem uz savu vajadzību rēķina,

• grūtības pateikt “nē”,

• atbildības uzņemšanās par otra emocijām,

• izvairīšanās no konflikta par katru cenu,

• pārliecība, ka partnera labsajūta nozīmē drošību.

Traumēti cilvēki bieži tic, ka:

• viņu vajadzības nav svarīgas,

• mīlestība ir jānopelna,

• attiecību stabilitāte ir atkarīga no viņu pielāgošanās.

Kāpēc ir tik grūti noturēt robežas.

Robežu noturēšana pēc traumatiskas bērnības izraisa intensīvu vainas sajūtu. Tā konfliktē ar iekšējo pārliecību, ka jābūt “labam”, saprotošam un pacietīgam.

Kamēr pamata trauma nav apzināta un pārstrādāta, cilvēks reaģē nevis no pieaugušā stāvokļa, bet no traumēta bērna pozīcijas. Lēmumi balstās sajūtās, kas bērnībā bija vienīgais orientieris, bet pieaugušā dzīvē vairs nav uzticams kompass.

Katru reizi, kad manipulators kļūst laipns, upuris cer, ka “šoreiz būs citādi”. Šī cerība nav muļķība – tā ir trauma, kas joprojām meklē drošību.

Kā izkļūt no toksisku attiecību dinamikas?

1. Atzīt problēmu un nepieciešamības gadījumā meklēt profesionālu palīdzību.

2. Pārstrādāt bērnības traumu psihoterapijā, ne tikai saprast to intelektuāli.

3. Veidot veselīgu pašvērtību, kas nav atkarīga no citu apstiprinājuma.

4. Mācīties noturēt robežas, sākot ar mazām situācijām un izturot trauksmi, kas rodas.

5. Attīstīt pacietību, apzinoties, ka dziedināšanās ir process, nevis ātrs risinājums.

Noslēgumā

Bērnības traumas rezultātā izveidojušies kopinga mehānismi kādreiz palīdzēja izdzīvot. Taču pieaugušā dzīvē tie var kļūt par šķērsli veselīgām attiecībām.

Svarīgi atcerēties: nav iespējams mainīt otru cilvēku, bet ir iespējams mainīt savu attieksmi, reakcijas un izvēles. Tu vairs neesi bērns. Tev ir iespēja sākt dzīvot citādi.

www.kristinedevi.lv