Idealizācija un devalvācija.

 

(foto- Pexels)

Idealizācija un devalvācija.

Līgas stāsts (vārdi un nianses mainītas, konfidencialitātes nolūkos).

Līga atnāca uz terapiju ar sūdzībām par atkārtotiem vilšanās gadījumiem attiecībās. Viņa aprakstīja attiecību modeli, kurš parasti sākās ar spēcīgu iemīlēšanos un rozā briļļu periodu, kurš parasti beidzās ar sāpēm un vilšanos. Līga attiecību sākumā savus partnerus uzskatīja par "pilnīgiem un ideāliem", bet jau drīz vien atklāja kaut ko tik nepieņemamu, kas noveda pie attiecību pārtraukšanas. Terapijas procesā Līga sāka apzināties, ka viņas tieksme idealizēt partneri sakņojas dziļās bailēs no pamestības, kas veidojusies bērnībā, kopā ar emocionāli nepieejamu māti. Idealizējot partnerus viņa neapzināti mēģināja radīt drošības ilūziju. Jau pēc gada ilgas terapijas Līga spēja veidot veselākas un reālistiskākas attiecības.

Annas stāsts.

Anna stāstīja, ka visu dzīvi viņa ir apbrīnojusi gan savus darba vadītājus, gan skolotājus un viņiem uzticējusies. Viņai bijusi sajūta, ka viņi ir bijuši īpaši- gudri, veiksmīgi. Viņa tiem uzticējās, atvērās un juta īpašu saikni. Taču, vienmēr viņa jutās pievilta. Viņa teica: viņi ir tādai paši, kā citi.  Terapijā atklājās, ka Anna bērnībā saņēma kritiku no saviem vecākiem un juta, ka viņa nespēj attaisnot viņu cerības. Viņai radās priekšstats, ka esot tuvumā "'īpašiem cilvēkiem" viņa var būt vērtīga. Idealizējot citus Anna aizsargāja sevi no nepilnvērtības sajūtas. Ja viņa bija blakus kādam īpašam, viņa arī jutās īpaša...

Daces stāsts.

Dace vienmēr domāja, "kā būtu, ja būtu..." "Ja es pārceltos uz citu pilsētu", "Ja es nomainītu darbu", "Ja es satiktu īsto cilvēku"..... Sākumā visas pārmaiņas šķita daudz sološas, bet tad viņa atklāja, ka realitāte nekad nav tik laba, kā viņas fantāzijas. Daces bērnība bija sarežģīta- vecāki šķīrās, kad viņa bija maza un kopā ar mammu viņas bieži mainīja dzīves vietas. Viņa attīstīja tendenci bēgt fantāziju pasaulē, kur viss bija perfekts un vienkāršs. Dace vēlējās sevi pasargāt no saskarsmes ar patreizējo realitāti, tās sarežģītību un emocijām, kuras viņa piedzīvotu. 

Kārļa stāsts.

Kārlis atnāca ar sūdzībām par vilšanos, ko piedzīvoja savā garīgajā kopienā. Viņš pievienojās grupai, jo sajuta īpašu saikni ar tās līderi un cilvēkiem tajā un noticēja, ka šis ir ceļš uz apgaismību. Līderis šķita daudz gudrāks par Kārli. Bet tagad viņš redzot, ka viņi nav tādi, kādus viņš viņus redzēja sākumā, Kārlis jutās dusmīgs un pievilts. Kārlis auga reliģiozā ģimenē ar stingriem morāles standartiem. Tāpēc viņam bija grūti sevī pieņemt savas "tumšās" puses- dusmas, skaudību, seksuālas vēlmes... Idealizējot garīgo līderi un kopienu, Kārlis projicēja uz tiem savu "ideālo es". Tas pasargāja viņu no konfrontācijas ar savām nepieņemamajām daļām. Kamēr viņš bija daļa no "perfektās, ideālās" kopienas, viņam nebija jāsaskaras ar savu ēnu.

Idealizācijas psiholoģiskie aspekti.

Idealizācija rodas no cilvēka dziļākās vajadzības pēc drošības un nozīmīguma pasaulē. Cilvēks meklē kādu, kuram piešķirt pārcilvēciskas (dievišķas, visvarenas) īpašības. Lai justos droši nenoteiktā pasaulē. Šis process bieži sākas bērnībā ar vecāku idealizāciju- mazs bērns vecākus redz visu varošus, perfektus un visu zinošus. Tāpat bērns piedzīvo dažādus brīnumus, kurus radījuši kādi tēli- Ziemassvētku vecītis, Lieldienu zaķis u.c., kas ļauj viņam ticēt tam, ka ja kaut ko palūdz, tas piepildās. Vajag tikai par to domāt un sapņot. Tas ir dabisks attīstības posms, kas parasti vēlāk pārveidojas reālistiskā skatījumā. Ne velti bērni ap gadiem 3-4 sāk pārbaudīt realitāti- raut nost Ziemassvētku vecītim bārdu vai vērot vecākus- vai viņi gadījumā nav tie, kuri slēpj Lieldienu olas. Ja šis process netiek veselīgi pārvaldīts caur pakāpenisku "atburšanu" - vecāku cilvēciskuma pieņemšanu, tas var izveidoties par patstāvīgu psiholoģisku mehānismu.

Tāpēc bieži vien pieaugušo attiecībās idealizācija parādās romantisko attiecību sākumu fāzē, kad partneri tiek skatīti caur "rozā brillēm". Vai tiek meklēta kāda autoritāte, kuru idealizēt...

Devalvācija ir idealizācijas otra puse. Kad idealizētais tēls nevar attaisnot nereālas cerības, seko vilšanās un vērtības pazemināšana. Psiholoģiskā devalvācija darbojas, kā aizsargmehānisms, kas palīdz cilvēkam tikt galā ar vilšanos. Šie fenomeni ir saistīti ar melnbaltu domāšanu- cilvēks ir ļoti labs vai ļoti slikts, bez citām niansēm. Melnbalta domāšana un pasaules uztvere bieži vien piemīt nenobriedušiem cilvēkiem.

Kāpēc cilvēki meklē elkus? 

• jo tie aizpilda eksistenciālu tukšumu un sniedz jēgas sajūtu,
• elki kļūst par projekcijas ekrānu mūsu nerealizētajiem sapņiem un cerībām,
• identificēšanās ar idealizētu personu vai grupu stiprina piederības sajūtu un identitāti,
• nav jāuzņemas atbildību par savu dzīvi. Cilvēks labprāt nedomā, ja var nedomāt un vienkārši "norīt" visu, ko viņam "iebaro". Var pilnībā sekot savam elkam, nevis pieņemt grūtus lēmumus patstāvīgi.

Kādas ir sekas tam, ka cilvēki idealizē un devalvē citus cilvēkus?

1. Vilšanās, dusmas un citas emocijas brīžos, kad elku maskas krīt

2. Grūtības veidot veselīgas, reālistiskas attiecības, jo tās nevar konkurēt ar idealizēto fantāziju

3. Sabiedriskā līmenī- fanātisms, dogmatisms vai sekošana harismātiskiem, bet potenciāli destruktīviem līderiem.

Kā izkļūt no idealizācijas slazdiem, ja tu atpazini sevi.

Lai pārstātu kādu idealizēt vispirms ir jāspēj to atpazīt. 

Idealizācija visbiežāk izpaužas, kā

• tendence saskatīt otrā cilvēkā tikai pozitīvās īpašības, ignorējot trūkumus
• nereālistisku gaidu uzturēšana attiecībā uz otru personu
• otra celšana uz "pjedestāla"
• pārmērīga pielāgošanās otra vēlmēm, aizmirstot par savām vajadzībām
• "visu vai neko" attiecību modelis, kur otrs ir vai nu ideāls vai pilnīgi nederīgs.

(Psihoterapijā terapeits var pamanīt šīs pazīmes klienta stāstos)

Cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši nepastāvīgu aprūpi vai traumatiskas attiecības ar vecākiem, idealizācija var kļūt par izdzīvošanas stratēģiju- "ja vien es būtu pilnīgs, labs, tad mani mīlētu" vai " ja vien mani vecāki būtu pilnīgi un labi, tad viss būtu kārtībā", "ja vien... utt.

Idealizācija bieži parādās narcisistiskas personības struktūrā, kur personība meklē "ideālo citu", kas atspoguļo viņu pašu grandiozitātes fantāzijas. Kad šis "ideālais cits" neizbēgami nespēj piepildīt šīs nereālās gaidas, seko devalvācija.

Jāsaka, ka atbrīvoties patstāvīga no šī mehānisma ir ļoti grūti, jo cilvēkam pašam ir grūti sevī atpazīt šos uzvedības un domāšanas modeļus. Īpaši, ja tās ir kļuvušas par izdzīvošanas stratēģiju. To cilvēki dara psihoterapeita kabinetā, ja viņi patiesi vēlas mainīt sevi un to, kā viņi piedzīvo dzīvi. 

Atbrīvošanās no vēlmes idealizēt ir ceļš uz brīvību- uz brīvību veidot autentiskas attiecības, uz brīvību no nereālistiskām gaidām un vilšanās brīžiem, kā arī uz brīvību būt patiesam pret sevi.

Ja jūties gatava spert pirmo soli pretī sev, sazinies ar mani, lai vienotos par konsultāciju.

Kristīne Devi

Transpersonālās psihoterapijas speciāliste

www.kristinedevi.lv