Pieaugušie bērni no disfunkcionālām ģimenēm un psiholoģiskā nepieaugšana.

 Pieaugušie bērni no disfunkcionālām ģimenēm un psiholoģiskā nepieaugšana.

Ko nozīmē disfunkcionāls? Ja padomā kas ir funkcionāls. Tad ar to saprot to, kas funkcionē. Ģimene funkcionē kā sistēma un tajā iesaistītie funkcionē atbilstoši savam statusam. Māte pilda savu mammas lomu- ir klātesoša, dod mīlestību, pieņemšanu, rūpes, glāstus, atbalsta utt. Tēvs ir klātesošs, rūpējas par drošību ģimenē, par materiālo labklājību un pilda citas tēva funkcijas. Vecāki māca bērniem robežas un noteikumus ģimenē. Pāri visam māte un tēvs ir arī partneri viens otram. Tas nozīmē, ka viņi nav tikai vecāki. Jāpiemin, ka vecākiem nav jābūt ideāliem. Galvenais uzsvars ir uz to, ka ģimene funkcionē un bērns tajā var ieņemt savu bērna lomu un attīstīties atbilstoši savam vecumam.

Kad ģimene šādi funkcionē, bērns jūtas labi un droši. Tāpēc viņa attīstība noris harmoniski. Gan smadzeņu attīstība, emocionālā attīstība, psiholoģiskā un fizioloģiskā attīstība. Bērns šādā ģimenē augot, nezaudē saikni ar savu autentisko es. Viņš var izpausties brīvi un attīstīt savus talantus, ja vecāki palīdz tos ieraudzīt un atklāt. Bērns mācās būt kontaktā ar savām jūtām un emocijām, kā arī viņš drīkst paust to, ko viņš jūt.

Disfunkcionāla ģimene nozīmē, ka tā nefunkcionē. Visbiežākie disfunkcionālas ģimenes piemēri ir tie, kur ģimenē kāds no vecākiem ir atkarīgs. Ģimene, kurā ir fiziska vai emocionāla vardarbība vai kāds no vecākiem ir garīgi slims. Ģimene, kurā kāds no vecākiem ir despotisks, agresīvs vai autoritatīvs. Kurā notiek krāpšanas, skandāli, melošana, manipulēšana utt. Šādās ģimenēs bērns bieži vien tiek uztverts, kā funkcija, kā problēma. Ģimene, kurā mīlestība mijās ar agresiju. 

Ja bērnam ģimene ir viņa mazā pasaule, tad ienākot šādā ģimenē viņš tic, ka šāda ir pasaule un viņam tajā ir jāizdzīvo. Tāpēc, viņš pielāgojas šādai sistēmai, veidojot ap to pārliecības un uzvedību. Un šī disfunkcija kļūst par daļu no viņa. Tas rada iekšējus konfliktus, ciešanas. Bieži vien šādi bērni turpina disfunkciju savā dzīvē, veidojot neveselīgas attiecības. Tie ir cilvēki, kuri izvēlas fiziski, emocionāli nepieejamus partnerus. Partnerus ar narcisistiskiem vai citiem traucējumiem. Šie cilvēki turpina veidot attiecības pēc upura- varmākas-glābēja dinamikas scenārija. 

Daudzi cilvēki, kuri nākusi no šādām ģimenēm, bieži vien izvēlas neveidot attiecības vai neradīt pēcnācējus, lai nenodarītu saviem bērniem to, ko piedzīvoja viņi. 

Šādi cilvēki, arī pieaugot fizioloģiski, bieži vien ir psiholoģiski un emocionāli nepieauguši. Jo viņos ir izveidojies savs izdzīvošanas mehānisms- veids, kā veidot attiecības. Tās ir pārliecības, uzvedības modeļi, emocionālās reaģēšanas veids u.c. mehānismi, kas vada viņu dzīvi. Jāsaka, ka tas ir veids, kā viņi adaptējās tajā vidē, lai izdzīvotu. Ar šādiem cilvēkiem ir viegli manipulēt. Viņi tic brīnumiem un ideālai mīlestībai. Viņi netic, ka viņiem kāds var palīdzēt, jo to viņi piedzīvoja savā ģimenē- ka nebija neviens, kuram rūpētu tas, kas ar viņiem notiek. Tāpēc bieži vien negriežas pēc palīdzības, bet mēģina vieni tikt galā ar to, kas ar viņiem notiek. Tie ir cilvēki, kuri nejūt sevi, tāpēc bieži vien izdeg, saslimst. Cilvēki, kuri piedzīvo depresijas un slāpē savas ciešanas ar dažādām atkarībām. Šādi cilvēki paliek toksiskās attiecībās un pieņemt to, kā normu. Jo šādas attiecibu veidošanas modelis ir viņiem pazīstams. Bieži vien ir grūti sasniegt mērķus, jo trūkst mērķtiecības, pacietības, visu gribas uzreiz. Vai ir pārlieka koncentrēšanās uz materiālo labklājību un karjeru, ka viss cits šķiet mazsvarīgs. Jo svarīgāk par visu ir izlauzties no tās vides, no kuras cilvēks nācis.

Kāds ir pieaugšanas un dziedināšanās ceļš?

Šis ceļš ir ļoti grūts, tāpēc nereti daudzi cilvēki izvēlas atstāt, kā ir. Jo viņos ir pārliecība no bērnības- ka neviens nepalīdzēs. Tāpēc viņi netic psihoterapijai. Reizēm šiem cilvēkiem atbalsts ir ezotērika un garīgas prakses, jo tur šie cilvēki gūst dvēseles mieru un atbalstu no līdzīgi domājošiem. Kaut gan reizēm arī šādā sabiedrībā viņi gūst atkārtotas traumas, jo arī ne visi līdzīgi domājošie ir psiholoģiski un emocionāli pieauguši. Bet... reālajā dzīvē problēmas paliek tās pašas- ir grūtības veidot drošas, uzticamas un mīlošas attiecības. Ne tikai partnerattiecības, bet jebkuras attiecības. Grūti uzticēties, atklāties. Vai cilvēks pārlieku atklājas un uzticas, kam pēc tam seko sāpes un vilšanās. Arī pašu cilvēku emocionālās reakcijas ir asas un uzvedības modeļi nekalpo veselīgu attiecību veidošanai. 

Psiholoģiskās un emocionālās pieaugšanas ceļš manuprāt ir tikai viens un tā ir psiholoģiska palīdzība- ilgstoša psihoterapija, kuras laikā cilvēks mācās uzticēties, just atbalstu, mācās sarunāties, atklāties, veidot attiecības un paust jūtas un emocijas.

Dziedināšanās ceļā var palīdzēt filozofija un garīgs skatījums uz dzīvi. Garīga personīgā izaugsme. Tās var būt dažādas garīgas prakses, meditācijas, garīgas literatūras lasīšana, būšana kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Viss tas, kas cilvēkā rada prieku, gandarījumu un dziļu apmierinājuma un mīlestības izjūtu.

Es ticu, ka psihoterapija kopā ar garīgo izaugsmi palīdz cilvēkam ieraudzīt šīs traumatiskās pieredzes jēgu. Paskatīties uz savu dzīvi plašāk. 

Vēl dziedina mīlestība. Taču, lai tai ļautos, šādiem cilvēkiem ir jāmaina savs priekšstats par mīlestību. Jo patiesa mīlestība sasilda, nevis sadedzina. Mīlestība, kura dziedina nav iemīlēšanās liesma, kura aiz sevis atstāj pelnus... 

Tā ir siltums, kurš sasilda- sarunās, atbalstā, rokā uz pleca, labā vārdā, maigā pieskārienā.

Kristīne Devi

Transpersonālās psihoterapijas praktiķe