Separācija. Atdalīšanās no vecākiem.

 

Separācija. Atdalīšanās no vecākiem.

Šoreiz vēlos parunāt par separāciju vai atdalīšanos no vecākiem, no psiholoģiskā un garīgā aspekta.

Separācija no latīņu valodas "separatio" nozīmē atdalīšanās. Tieši  atdalīšanās procesa laikā, cilvēkā sāk veidoties individualitāte "Es esmu atsevišķs, pats par sevi". Šī atdalīšanās nozīmē arī psiholoģisku pieaugšanu, kad cilvēks apzinās sevi, savas spējas un savus ierobežojumus. Kurš zina ko vēlas un prot par sevi parūpēties fiziski un emocionāli. Pieaudzis un nobriedis cilvēks nebaidās no vienatnes, šāds cilvēks zina savu vērtību un prot realizēt savu potenciālu.

Kas liecina par to, ka cilvēks nav atdalījies no vecākiem?

• zema pašapziņa
• atkarība no vecākiem vai citiem cilvēkiem. Emocionāla, fiziska vai materiāla
• aizvainojums, dusmas un bezspēcība, kā arī nespēja paust savas jūtas un emocijas
• atbildības neuzņemšanās un citu vainošana
• cilvēks nezina ko grib un "peld" pa dzīvi
• nespēja būt vienatnē, bailes palikt vienam
• līdzatkarīgu attiecību veidošana
• atkarības u.c.

Lai cik mums būtu gadu, mēs vienmēr esam saistīti ar saviem vecākiem. Gan ar pozitīvām saitēm, gan negatīvām. Un daudzi cilvēki turpina savu dzīvi, neesot tā arī psiholoģiski atdalījušies no vecākiem. Tas nozīmē, ka viņi ir ciešā saiknē un ir atkarīgi no vecāku viedokļa. Ko teiks vecāki, bailes neizdarīt vecākiem pa prātam, emocionāla, fiziska un materiāla atkarība no vecākiem. Bieži vien cilvēki nespēj veidot un būt veselīgās un cieņpilnās attiecībās, jo vecāku klātbūtne tajās ir klātesoša. Reizēm, vecāki ir sen kā miruši, bet saikne ar viņiem ir saglabājusies. 

Cilvēka dzīve ir nepārtrauktu attīstības posmu un ar to saistīto krīžu pārvarēšana. 

Pirmajos dzīves gados cilvēkā veidojās piesaistes stils. Tam, kā viņš uztvers pasauli. Vai cilvēki un pasaule ir droša vieta vai nav. Tam ir noteicoša loma tieši mammai. Jo pirmajos divos gados bērns ir saplūsmē ar mammu. Un viņš vēl nespēj apzināties savas jūtas, tāpēc uztver mammas jūtas un emocijas, kā savējās. 

Vecumā no 3 līdz 6.gadiem, bērnā notiek svarīgs process- emocionālā atdalīšanās no vecākiem. Kad bērns sāk apzināties sevi. Kad viņš vēlas darīt visu pats. Un no vecākiem ir atkarīgs tas, vai viņi ļaus bērnam eksperimentēt, izzināt pasauli, savas spējas... Mācīties patstāvību vai nē.

Nākamais nozīmīgākais separācijas posms ir pusaudžu vecums. Šis ir laiks, kad veidojas personība. Kad psihe pārstrukturējas. Kad notiek ne tikai psihiski procesi, bet arī hormonāli un fizioloģiski. Šis ir nozīmīgs laiks, kad jaunietis vēlas atdalīties no vecākiem un sākt patstāvīgu dzīvi. Ja vecāki ir pārāk kontrolējoši vai viņi pārāk aprūpē bērnu, viņi neļauj jaunietim iziet šo atdalīšanas posmu. Separācija sākas ar vētrainām emocijām, protestiem un vecākiem ir grūti izturēt šīs pusaudžu emocijas, tāpēc viņi nereti "lauž" jaunieša gribu un garu, tā bremzējot viņa attīstību. Reizēm, šādi pusaudži tā arī neatdalās psiholoģiski un emocionāli no vecākiem un paliek iestrēguši šajā posmā, dažreiz uz mūžu. Lai izveidotos stabila identitāte, pusaudžu uzdevums ir atrisināt agrāko krīžu konfliktus. Svarīgi ir tas, vai šajā posmā bērnam ir izdevies atdalīties no mātes. 

Ļoti grūts atdalīšanās process ir cilvēkiem, kuri bērnībā piedzīvojuši traumatiskas pieredzes, jo viņi bieži vien paliek neapzināti emocionāli iesaistīti vecāku savstarpējo attiecību pieredzēs. Tā uztraucoties par vecākiem, glābjot tos vai mēģinot risināt viņu problēmas. Vai gluži otrādi- kad ir bijusi pāraprūpe un bērnam netika ļauts būt patstāvīgam, eksperimentēt un izzināt pasauli un dzīvi, viņi var upurēt savu dzīvi vecāku labā. Reizēm šādiem cilvēkiem ir pat grūtāk veidot savu dzīvi, jo viņiem tika liegta iespēja pieaugt emocionāli un psiholoģiski, tāpēc viņi nereti paliek ciešā saiknē ar saviem vecākiem. Bieži vien dzīvo kopā ar vecākiem.

Piemēri no klientu stāstiem:

Juris, 50.gadu jauns vīrietis. Nekad nav bijis precējies. Nav bērnu. Jaunībā bija iemīlēšanās, bet tās līdz nopietnākām attiecībām nenoveda. Juris daudz strādāja, brauca komandējumos, bija aizņemts ar savu dzīvi. Kad bija mājās, bieži brauca apciemot savu mammu, kura dzīvoja viena. Mamma vienmēr sagaidīja ar siltām pusdienām, lutināja un rūpējās par Juri. Juris meklēja kādu īpašu, ideālu sievieti. Viņam neviena sieviete nebija gana laba. Viņš gaidīja, kad sievietes tieši tāpat viņu mīlēs un lutinās, kā mamma, taču sievietes nevēlējās ieņemt mammas vietu un Juris pārtrauca attiecības. Lieki teikt, ka Jurim kļūst arvien grūtāk izveidot attiecības, jo viņa ieradumi un domāšanas veids ir nostiprinājies. Terapijas laikā, Juris sāka apzināties to, ka lai gan mamma jau sen ir mirusi, viņš joprojām ir ciešā saiknē ar viņu. Pamazām viņš sāka mācīties veidot attiecības ar sievietēm. 

Ginta, 35.gadus jauna sieviete. Ginta ir skaista sieviete. Viņai ir daudz pielūdzēju, taču neviens nav tik īpašs, lai ar to veidotu attiecības. Gintai ir ciešas attiecības ar mammu un mamma ietekmē meitas lēmumus. Mamma bieži vien kritizē jaunos cilvēkus, ar kuriem Ginta iepazīstina mammu. Un Ginta, klausot mammas padomus, attiecības pārtrauc. Arī tad, ja ir iemīlējusies.. Jo grūtāk ir izturēt spriedzi kura rodas no kontakta ar mammu, nekā būt laimīgai un klausīt savai sirdij. Ginta terapijas procesā apzinājās, cik ļoti viņa ir saplūdusi ar mammu un ka viņa nedzīvo savu dzīvi, ka nepieņem savus lēmumus. Ginta pamazām pieaug psiholoģiski un emocionāli.

Dace, 40.gadus jauna sieviete. Šķīrusies 2 reizes. Abas attiecības bija emocionāli uzlādētas. Abi vīri Daci krāpa. Pēc krāpšanas epizodēm viņi ar vīru skaidrojās, līdz atkal izlīga mieru, Un tā līdz nākamajai reizei. Viss atkārtojās. Taču, Dace jutās izsmelta. Viņai vairs nebija spēka, ne psiholoģiski, ne emocionāli būt attiecības un šķiršanās bija kā glābiņš, lai nesaslimtu un nenomirtu no sāpēm un ciešanām, kuras sagādāja būšana attiecibās. Pēc otrās šķiršanās Dace apjauta, ka kaut kas tomēr atkārtojās un sāka skatīties savā bērnībā. Viņa ieraudzīja vecāku nemitīgos strīdus, salabšanas, krāpšanas epizodes un mūžīgos strīdus. Un viņa apzinājās, ka turpina mammas likteni. Terapijas procesā Dace apzinājās, kā šī paaužu trauma tika nodota no vecmāmiņas mammai un no mammas viņai. Viņa vēlējās pārtraukt šo traumas ciklu un sāka dziedināties terapijā. Šādi attiecību scenāriji, nodoti no paaudzes paaudzē arī liecina par neatdalīšanos no mammas un turpinot mammas stāstu. Esot lojālai mammas dzīves scenārijam. 

Kā atdalīties no vecākiem?

Visbiežāk šo separācijas procesu palīdz iziet terapeits, jo cilvēkam būs jāsaskaras ar daudz spēcīgām, apslāpētām emocijām. 

Kā saprast, ka jūs esiet atdalījies no vecākiem?

Jūs dzīvojat patstāvīgi, uzņemoties atbildību par sevi, savu dzīvi un savām finansēm. Jūs pieņemat lēmumus patstāvīgi un neesat atkarīgs no vecāku viedokļa. Vecāki var izteikt savu viedokli, bet lēmumu pieņemat jūs paši. Jūs neglābjat vecākus un nedzīvojat viņu dzīvi. Jūs ļaujat arī vecākiem dzīvot viņu dzīvi, pieļaut kļūdas un uzņemties par tām atbildību. Jūsu attiecības ir neitrālas. Cieņpilnas. Jūs variet just mīlestību un variet to nejust. Reizēm pietiek ar pieņemšanu, līdzjūtību un cilvēcisku attieksmi. Izprotot to faktu, ka vēlamies to vai nē, mēs esam savu vecāku turpinājums. Taču, mums ir iespēja un uzdevums dzīvot savu autentisko dzīvi. Ar pateicību.

Kristīne Devi

Transpersonālās psihoterapijas prakse