No indivīda par personību. No personības par individualitāti.

 No indivīda par personību. No personības par individualitāti.

Mazliet no teorijas.

Kas ir indivīds? 

No filozofijas viedokļa indivīds ir atsevišķs cilvēks Homo Sapiens (saprātīga būtne), kas pārstāv sociālo un bioloģisko vienotību. Indivīdam ir specifisku īpašību kopums, kas raksturīgs tikai cilvēkam un viņam piemīt griba, apziņa, aktivitāte u.c. Pateicoties šīm īpatnībām viņš identificējas ar citiem līdzīgiem cilvēkiem un viņi kopā veido sabiedrību un sociālas grupas. 

Vienkāršā valodā runājot, tas ir cilvēks, kurš piedzimis noteiktos apstākļos, ar noteiktu DNS, ar noteiktu temperamentu, audzis noteiktā vidē, kurā izveidojies viņa raksturs, uzvedības modeļi, domāšanas veids, pārliecības utt. Šāds cilvēks pielāgojas sabiedrībai, masām. Viņam nav savs personīgais viedoklis. Ar viņu ir viegli manipulēt, pakļaut. Tas ir cilvēks, kurš vēl nav sācis ceļu pie sevis. Nav sācis individuācijas ceļu. Cilvēks, kurš neuzdod jautājumus sev, kurš neapstrīd. Šo cilvēku vada viņa emocijas, iekšēji vai ārēji impulsi un automātiskas reakcijas.

Kas ir personība?

"'Personība ir to nosacīto stabilo īpašību un tieksmju kopums, kas atšķir doto indivīdu no citiem.  (I.Sarnofs)

Tas ir noturīgs cilvēka īpašību kopums, kas izpaužas viņa rīcībā, domāšanā, emocionālajās reakcijās. Apzinoties savu personību, cilvēks cenšas vērtēt un pilnveidot sevi un pamatot savus lēmumus. 

Sokrata filosofijā apraksta galveno personības iezīmi: runātais un domātais sakrīt ar darīto. 

Tāpat viņš apraksta personības veidošanās nosacījumus:

1) atteikšanās no ilūzijām par sevi. Cilvēks pieņem, ka tas, ko viņš domā par sevi un citiem, visbiežāk ir viņa personīgās uztveres attēls, nevis realitāte.

2) zinu tikai to, ka neko nezinu. Tas nozīmē apjaust savu nezināšanu, ieraudzīt savus trūkumus, kas stimulē sevis pilnveidošanu

3) cilvēks meklē atbildes uz jautājumiem par to, kas ir labs un kas ir tikums.

4) ceturtais un galvenais faktors, kas veido humānu personību, pēc Sokrāta domām ir apziņa un prāts.

Tātad par personība ir cilvēks, kurš no indivīda sāk kļūt par personību. Viņš sāk uzdot jautājumus, sāk pilnveidoties un attīstīties. Meklē atbildes uz dziļākiem jautājumiem. Viņš vairs nav vienkārša bioloģiska būtne, ar automātiskām reakcijām, iemācītām frāzēm un pārliecībām, bet patstāvīgi domājoša cilvēciska būtne. Kura analizē, spēj pamatot savas domas, savu rīcību. Cilvēks par personību attīstās dzīves laikā, ja viņš to apzinās. Taču, lielākā daļa cilvēku paliek indivīda attīstības līmenī, ļaujot noteikt savu dzīvi sabiedrībai, tās likumiem, noteikumiem, pārliecībām un virzībai. Cilvēks, kurš sāk ceļu pie sevis, atklājot savu personību, bieži vien paliek viens. Daudziem ir bail no šīs vienatnes, taču personība dzimst vienatnē. Kad cilvēks ir spējīgs atdalīt sevi no pūļa, lai iepazītu- kas viņš ir.

Kas ir individualitāte?

Individualitāte ir konkrētas personības unikalitāte un oriģinalitāte, kas izteikta zemāko attīstības līmeņu (indivīda, subjekta, personības)  iezīmēs. Tā ir cilvēka psiholoģisko īpatnību, talantu, spēju un neatkarīgas, autentiskas domāšanas kombinācija, kas veido viņa oriģinalitāti. Šāds cilvēks ir atklājis sevī to īpašo, kas ir tikai viņā un spēj būt patstāvīgs, neskatoties uz sabiedrības spiedienu, kurš neatbalsta individualitāti. Lai cilvēks kļūtu par individualitāti, viņam jāspēj būt gana drosmīgam, lai ietu savu unikālo dzīves ceļu, lai atklātu savu unikālo vietu šajā pasaulē un spētu doties pa to- vienatnē. Jo individualitāte nelokās līdzi pūlim, tā spēj pastāvēt, kā atsevišķa vienība savās pārliecībās un pasaules uzskatos. Šī ir augsta cilvēka attīstības forma.

Kāds sakars psiholoģijai ar šīm tēmām?

Cilvēks visvienkāršākajā attīstības formā nemeklēs psiholoģisku palīdzību. Jo viņam nav attīstīta spēja  kritiski domāt un analizēt. Viņam vēl ir kādu laiku "jāriņķo pa savu orbītu", atkārtojot notikumus un pieredzes, lai viņš nokļūtu līdz punktam, kur nekas cits neatliek, kā sākt uzdot jautājumus. Katrs cilvēks sāk savu dzīvi no šīs cilvēka attīstības fāzes. Daudzi šajā fāzē tā arī paliek visu dzīvi, taču daudzi turpina savu attīstības ceļu.

Personība jau meklē atbildes uz dziļākiem jautājumiem. Tai ir spēja analizēt savu dzīvi, savas domas un rīcību. Cilvēks, kad viņa būtība ir gatava attīstīties tālāk, nonāk krīzē. Un tad viņš meklē palīdzību, arī psiholoģisku. Jo viņš apzinās, ka neko nesaprot, viņš nezina, kas viņš ir, bet ir gatavs doties dziļā un tālā ceļojumā atklāt sevi. Tas var būt arī reliģisks vai filozofisks ceļš. Psiholoģija palīdz cilvēkam dziedināt iekšējus dvēseles ievainojumus, palīdz ieraudzīt to, ko viņš pats sevī neredz, palīdz attīstīties dvēselei. Tā ir arī transpersonālās psiholoģijas kvalitāte- garīgā attīstība. 

Individualitāte ir cilvēks, kurš zina, ko viņam vajag. Viņš ir iepazinis un izzinājis sevi. Viņš meklē psihologa palīdzību, ja reizēm pats netiek galā ar kaut ko sevī. Cilvēks, kurš ir autentisks un neatkarīgs. Cilvēks, uz ko mums visiem būtu jātiecās savā attīstībā. 

Kristine Devi

Transpersonālās psihoterapijas praktiķe