Dzīves scenārijs. Vai to var mainīt?

Dzīves scenārijs. Vai to var mainīt?

Katrs cilvēks piedzimst kā kaut kas jauns, kas agrāk nekad nav eksistējis. katram ir viņa īpašās iedzimtās spējas un talanti. Katram cilvēkam ir vienīgi viņam piemītošas redzes, dzirdes, taustes, garšas sajūtas un savs neatkārtojams domāšanas veids. Ikvienam ir savs iespēju potenciāls. Ikvienam ir dota iespēja būt brīvam, radošam un veiksmīgam. Taču, dzīvē notiek savādāk. Tikai retais sasniedz savus mērķus un atklāj savu potenciālu. Kāpēc tā?

Atceros savu skolas izlaidumu, kad man bija sajūta, ka visi esam uz vienas finiša taisnes un ka visi mēs dosimies sasniegt savus mērķus. Taču, katra jaunieša ceļš aizvijās savā virzienā. Ne vienmēr gudrākais klasē bija veiksmīgākais. Ne vienmēr skaistākā meitene klasē bija laimīga attiecībās vai profesionālajā vidē. Ne vienmēr trūcīgākais un nelaimīgākais tā arī palika neveiksminiekos. Tāpat es vēroju jauniešus sava dēla izlaidumā un domāju- kādas izveidosies šo jauniešu dzīves. Jo šobrīd viņi visi ir uz vienas finiša taisnes. Domājot par šiem jautājumiem, es arvien vairāk sapratu, ka aiz tā, ko mēs redzam slēpjas kaut kas daudz dziļāks. Tad es vēl nezināju neko daudz par cilvēka psihi, par bērnības traumām un to ietekmi uz cilvēka turpmāko dzīvi, par personības un smadzeņu attīstību un daudz ko citu, ko zinu šodien. 

Psihologs-psihiatrs Ēriks Berns (1910-1977) uzskatīja, ka cilvēka dzīves pamati un scenārijs tiek ielikts jau bērnībā. Viņš uzskatīja, ka cilvēka dzīves svarīgākais posms ir līdz 5.gadu vecumam, kad tiek izveidota bērna personības pamati un pašidentitāte. Tas nozīmē, ka cilvēka dzīves scenārijs tiek "ierakstīts" bērna smadzenēs, viņam nezinot. Tā viņš dzīvo savu likteni, nesaprotot, ka viņš pats to neizvēlas. 

Kāpēc tik svarīgs laiks ir bērna pirmie 5 dzīves gadi? Jo organisma adaptēšanos vidē nodrošina nervu sistēma. Nervu sistēmas centrālais veidojums- galvas smadzenes sāk attīstīties jau prenatālā perioda pirmajās nedēļās. Ļoti ātri galvas smadzenes aug un attīstās pirmajā un otrajā dzīves gadā. Aizvien lēnāk smadzeņu augšana norit nākamajos dzīves gados, sevišķi pēc 5-6.gadu vecuma, bet pēc 8-10.gadu vecuma smadzeņu masa pieaug minimāli. Galvas smadzeņu ātra augšana ir pamats cilvēka psihes attīstībai. Smadzeņu attīstība, to funkcionālā pārveidošanās, protams, turpinās vēl ilgi: nervu šūnas jeb neironi kļūst lielāki, papildus veidojas izaugumi (dendrīti), un starp neironiem rodas jauni sakari. ( Attīstības psiholoģija. I.Puškarovs 2001)

Pielikumā shematisks attēls pēc Tannera, kurā var redzēt galvas smadzeņu attīstību, skatoties cilvēka ķermeņa attīstības proporcijas.

Šo ielikto scenāriju cilvēks var mainīt psihoterapijā, taču vispirms viņam ir jāsaprot, ka viņa dzīve nenotiek tā, kā viņš to vēlētos. Ka ir kaut kādi apstākļi un notikumi, kuri atkārtojas. Vai cilvēka dzīvē notiek notikumi, kuri satricina viņa dzīves pamatus un viņš sāk uzdot sev dziļākus jautājumus, tādus, kā - kāpēc tā notika? Taču, tieši smadzeņu neironu savienojumu dēļ, jo cilvēks ir vecāks, jo viņam grūtāk mainīties. Tāpēc, jo ātrāk cilvēks sāk psihoterapiju (ja viņš apzinās, ka viņa dzīve galīgi nenotiek tā, kā viņš to vēlētos), jo lielāka iespējamība, ka cilvēks spēs mainīt savas dzīves scenāriju. Ir jābūt lielai motivācijai strādāt ar sevi.

Māte bērna dzīvē ir viens no svarīgākajiem cilvēkiem. Tieši tāpēc bērns līdz 2 gadu vecumam uztver sevi, kā mammas turpinājumu. Un jūtot mammas jūtas un emocijas, viņš ar tām identificējas. Tāpēc jau pirmajos dzīves gados mamma ir tā, kura bērnā ieliek personības pamata karkasu. Par to, cik drošs vai bailīgs viņš būs dzīvē. Pārliecināts vai nepārliecināts. Uzvarētājs vai zaudētājs. Par to kāds ir viņš, kādi ir citi un par to, kāda ir dzīve.

Sākumā scenārijs veidojas bez vārdiem. Zīdaiņi gluži kā ar radaru, sāk uztvert signālus, attiecībā uz sevi, savu nozīmīgumu jau no pašiem pirmajiem mirkļiem- vai tiem pieskaras maigi un mīļi, vai izturas nevērīgi. Drīz vien tie sāk atšķirt sejas izteiksmes un atbildēt uz tām, tāpat arī uz pieskārieniem vai skaņām. Vēlāk jau bērni sāk izprast vēstījumus:

-Tu esi labs

-Tu nekas neesi

-Tu tikai traucē

-Labāk tu nebūtu bijis

-Nekas no tevis nesanāks utt.

Bērns nolasīs enerģiju vairāk nevis vārdus. Jo svarīgi ir tas, kā vecāki to saka. Tāpēc, ja vecāki saka "Es tevi mīlu", bet no viņiem plūdīs aukstums, bērns uztvers tieši šo aukstumu. "Mani nemīl".

Un kad bērnam ir seši gadi, viņa dzīves ceļš jau lielā mērā ir nosprausts. Vēl pirms Berna teorijām, garīdznieki un viduslaiku skolotāji teica: "Dodiet man bērnu līdz sešu gadu vecumam un pēc tam variet ņemt viņu atpakaļ". Jo viņi jau būs ielikuši savu scenāriju bērna psihē.

Bērns visu uztver burtiski, jo viņam nav attīstījusies kritiskā domāšana. Viņš visu to, ko vēsta vecāki- caur vārdiem, rīcību, sakāmā tonalitāti, emocijām - uztver, kā likumu. Tā viņš pats sevi sāk programmēt. Un dzīvo pēc šīs programmas. 

Scenārijs vairāk izpaužas negatīvā veidā. Jo pozitīvs scenārijs ļauj bērnam dzīvot daudz brīvāk un izdarīt izvēles. Lielākā daļa cilvēku, augot saka- Es nebūšu tāds, kāds ir mans tēvs. Vai sieviete saka - Es nebūšu tāda, kāda ir mana mamma. Taču, dzīves vidū visbiežāk cilvēki sāk apzināties, ka lai arī viņi nav gribējuši būt tādi, kādi ir vecāki, viņi kļūst arvien līdzīgāki viņiem. Savā uzvedībā un reakcijās. Un jūt dusmas un neizpratni. Īpaši, ja ar vecākiem ir grūtas un sarežģītas attiecības. Vai arī viņi cenšas nebūt, kā vecāki, taču iekšēji piedzīvo dziļu iekšēju konfliktu un spriedzi.

Bieži vien scenāriji izpaužas, kā aizliegumi- būt skaistiem, laimīgiem, veiksmīgiem, bagātiem utt. Un cilvēki cenšas sasniegt savā dzīvē savas virsotnes, bet iekšēji ierobežojumi viņos rada lielu spriedzi. Tāpēc viņi netic saviem spēkiem. Un dzīve reizēm šķiet, kā nemitīgu pārbaudījumu un neveiksmju rinda. 

Ģimenes vēstījumi lielākoties ir tie, kuri veido dzīves plānu. Pēc tā, kā klients runā par sevi var nojaust viņa scenāriju. 

Padomā par to, kādus vēstījumus tu saņēmi no saviem vecākiem? Un kāds ir tavs dzīves scenārijs? Ieraksti komentārā.

Kristīne Devi

Transpersonālās psihoterapijas prakse