Nomirt, lai augšāmceltos.
Šīs nedēļas bloga ieraksts būs manas pārdomas par dzīvi, nāvi un pārdzimšanu. Vakar, kādā jaukā sarunā, mans sarunu partneris teica: "Kāpēc cilvēki svin Lieldienas? Kāpēc viņi liek tik lielu uzsvaru uz šo dienu, ja mēs ik mirkli varam apstāties un sajust sirdī Dievu vai Jēzu, kurš kuram tic?" Un tad es atcerējos vienas Lieldienas savā dzīvē vairākus gadus atpakaļ, kad es dziļi sajutu šo Lieldienu vēsti savā sirdī. Kad es sajutu ar sirdi, ko patiesībā nozīmē šī nomiršana un augšāmcelšanās. Kad es pieredzēju šo dziļāko punktu savā dzīvē, kad vecais, *mākslīgais Es "nomirst" un sākas patiesā, *autentiskā esība. Tas bija sāpīgs mirklis, ļoti tumšs un dziļš. Un es sajutu šo Jēzus pieredzi. Kad prātam šķiet neaptverams fakts, kā var notikt augšāmcelšanās. Jo, tas notiek iekšēji. Caur lielām sāpēm un ciešanām, kad cilvēkā atveras kāda dziļāka dimensija. Lai pēc šīs pieredzes viņš atkal celtos un dzīvotu savādāk, autentiskāk. Cilvēkam ir bail no sāpēm. Cilvēks visu dzīvi veido tā, lai pasargātu sevi no sāpēm. Taču, izvairoties no sāpēm, viņš izvairās no dzīves. Es redzu cilvēkus, kuru sirdis ir ļoti noslēgtas, kuri meklē ceļu, meklē mīlestību un kad viņos kaut kas sāk mosties, viņiem grūti to izturēt. Tāpēc viņi nobīstas no tām jūtām, kuras viņos mostas un turpina bēgt darbā, domās, atkarībās, ceļojumos un citur, lai nejustu sāpes.
Dzīve reizēm mūs "salauž", ja savādāk nevar. Ja esam pārāk nocietinājušies, lai sevi pasargātu no sāpēm. Ja esam uzaudzējuši biezas bruņas apkārt savai ievainotajai sirdij. Tagad, atskatoties, es saprotu, ka tā bija dieva žēlastība un dāvana. Lai es dzīvotu.
Tā bija mana pieredze, caur sāpēm un ciešanām savienojoties ar dzīvi. Lai pēc tam es būtu pietiekami drosmīga un dzīvotu autentiski, kas bieži vien ir pretrunā ar masu uzskatiem un vērtībām. Lai audzētu iekšēju spēku un spētu pretoties spiedienam, kurš nāk no sabiedrības, jo cilvēks kurš sāk savu autentisko ceļu visbiežāk ir nesaprasts.
Lieldienas ir simbols, lai mēs atcerētos par šo iespēju, kura mums dota, kā cilvēkiem, ļaut "nomirt" tam, kas neļauj mums būt patiesiem, autentiskiem. Lai aizdomātos par to, kas ir noslēdzis mūsu sirdis. Kas liek mums dzīvot automātiski, kā robotiem un turpināt dzīvot tā, it kā dzīve nebeigtos un kaut kad būs cita iespēja dzīvot. Taču, bieži vien cilvēki atmostas tikai tad, kad notiek kāda traģēdija vai viņi sastopas ar nāvi. Tas vienmēr ir sāpīgi, taču, reizēm savādāk nevar. Dvēselei ir savs ceļš šajā dzīvē. Un viens no tās uzdevumiem, ir atmosties dzīvei. Mēs to varam darīt, apzināti pievēršoties savai dzīvei. Šodien ir palikusi viena diena līdz simboliskai Jēzus nāvei, līdz tam brīdim, kad "nomirst" viņa personība, viņa ego, lai Lieldienās atklātos viņa autentiskā esība.
Kā būtu, ja tu piektdienu un sestdienu veltītu laikam ar sevi, lai pievērstos sev? Iespējams, Tu sen neesi apstājies dzīves skrējienā, lai sajustu un sadzirdētu savu dvēseli. Apstājies un padomā- kā tu dzīvo? Kāpēc tu dzīvo? Un kāda jēga ir tam, kā tu dzīvo? Padomā par to, kas tev vairs nekalpo, kas tev ir jāatlaiž, lai vājinātu tavu personību un stiprinātu tavu autentisko es? Bailes, dusmas, aizvainojumu? Kādas rakstura īpašības tev traucē būt labsirdīgam, atvērtam un mīlošam? Ja tu atradīsi laiku sev un uzdosi sev šos jautājumus, tu sajutīsi, ka tevī sāk kustēties kaut kas lielāks- enerģija... Tava dvēsele, kura mājo tavā ķermenī. Kura beidzot ir uzklausīta. Un ļaujies visām sajūtām un emocijām. Atbrīvo vietu patiesajam, autentiskajam. Velti šīs četras dienas sev un savai dvēselei.
Lieldienas nav par reliģiju, tas ir daudz, daudz dziļāk. Tas ir par katra cilvēka dzīļu pieredzi, kurš piedzīvo šo pieredzi- nomirt un augšāmcelties. Arī daba mums atgādina ar saviem cikliem un sezonām, ka nomirt ir droši, jo pavasarī viss atkal sāk dzīvi no jauna. Katra sēkliņa, kura šķiet izkaltusi un nedzīva, glabā sevī dzīvības potenciālu. Dzīvība ir visur. Tāpat, kā nāve. Tās ir viena otrai blakus. Un patiesi dzīvot mēs sākam tad, kad pieņemam abas.
Ir cilvēki, kuri gadiem iet uz baznīcu un tā arī nepiedzīvo dziļo pieredzi, kura maina viņu dzīvi. Jo šī Jēzus ziņa ir katra cilvēka sirdī. Šī pārdzimšana ir iespēja katram. Un tā sākas ar padošanos dzīvei. Pārstājot pretoties un aizsargāties. Atdodot savu dzīvi un savas ciešanas kaut kā lielāka rokās. Tajā brīdī sākas atmošanās.
*mākslīgais es- tā ir personība, kura ir izveidojusies dzīves laikā. Tie ir uzskati, pārliecības, prāta programmas. Tās ir aizsardzības, kuras cilvēks izmanto, lai nejustu sāpes. Tās ir nedziedinātas traumas, kuras cilvēku virza. Tā ir cilvēka "čaula", kura sargā autentisko es bērnībā. Taču, vēlāk cilvēks ar to identificējas un domā, ka tas ir viņš.
*autentiskais es- tā ir mūsu patība, esība un būtība. Tā ir mūsu unikalitāte, ievainojamība, talanti. Tas ir mūsu es, kurš ir vienots ar dzīvi, drosmīgs un autentisks. Atvērts un mīlošs. Mūs dievišķā, nemirstīgā esība, iemiesojusies šajā unikālajā ķermenī, lai pieredzētu sevi tieši šajā formā.
Kristine Devi
Transpersonālās psihoterapijas praktiķe
Komentāri
Ierakstīt komentāru