Epiģenētika un izkļūšana no nolemtības.

Epiģenētika un izkļūšana no nolemtības.

17.gadsimtā franču filozofs Renē Dekarts radīja jēdzienu "prāta un ķermeņa" duālisms, kas nozīmē prāta un ķermeņa sašķeltību. Ir pagājuši četri simti gadu, un mēs joprojām dzīvojam šajā sašķeltībā. Ārsti ārstē ķermeņa simptomus, psihologi un psihiatri-prātu. Medicīna neredz cilvēku kopumā, kā veselumu. Lielā mērā medicīna uzskata, ka ir iedzimtas slimības un tā ir nolemtība. Mēs esam atdalīti no ķermeņa inteliģences. Medicīna mums ir iemācījusi, ka ķermeņa simptomi ir jāapklusina ar medikamentiem. Ka šie simptomi ir jālikvidē. Mēs nevis ieklausāmies ķermenī, kā tas ar mums komunicē, bet to apklusinām. Līdz ar to, tas klusi cieš, līdz mēs saslimstam ar kādu slimību. Tā mēs esam atdalīti no savas iekšējās sajūtas un intuīcijas. Mēs esam atdalīti no sava spēka. No bioloģiskās inteliģences. Mēs pārstājam saprast to, kas ar mums notiek. Mēs nesaprotam to, ko mēs jūtam. Nespējam atpazīt tās sajūtas un savienot tās ar emocijām. Cilvēki ir iemācīti būt upura lomā. Neuzņemoties atbildību par savu veselību, bet dzīvojot tik ilgi, kamēr ir klāt kāda slimība un tad viņi atdod atbildību ārsta rokās. Sakot, tie ir gēni....

Mēs esam atdalīti no Dabas. Zinātne iesmej par cilvēkiem, kuri dziedinās ar augu palīdzību. Bet mēs esam nākuši no Dabas, mēs esam saistīti. Mēs ēdam ēdienu, kuru dāvā Daba un dzeram ūdeni, kuru dāvā Daba, tāpat, kā elpojam gaisu. Un mēs varam izdziedināt sevi ar to, kas esam mēs paši. Jo mūsu ķermeni mēs uzturam ar ēdienu un ūdeni. Taču, mēs esam atdalīti no saiknes ar Dabu un uzticamies ķīmiskajiem medikamentiem...

Tomēr, ir zinātnieki, kuri ir pētījuši cilvēka mijiedarbību ar vidi, ar ēdienu, ar emocijām un uzvedību un atklājuši to savstarpējo saikni. Līdz ar to, mēs varam sākt uzdot jautājumus. Protams, mūs veido noteikts gēnu kopums, tomēr mums ir izvēle. Un tā ir izvēle- izvēlēties ēdienu, sabalansēt darbu ar atpūtu, pārskatīt savu domāšanu un fiziskās aktivitātes. Uzņemoties atbildību par savu dzīvi.

Biologs Brūss Liptons ir gadiem ilgi popularizējis epiģenētikas lomu. Viņš uzskata, ka viss, kas mūs ieskauj, sākot no būšanas mātes dzemdē, vecākiem, pieskārieniem, ēdiena, gaisa, vārdiem utt., ietekmē mūsu gēnus, liekot dažiem ieslēgties un citiem izslēgties. Piedzimstot, mums ir savs ģenētiskais kods. Tomēr gēnu ekspresiju un represiju ietekmē vide. Tas nozīmē, ka mūsu dzīves pieredze maina mūs šūnu līmenī. Tātad, mēs paši varam ietekmēt savu dzīvi un savu likteni, cik nu mums tas ir atļauts. 

Tāpat mūsu senču pieredze glabājas mūsu DNS, tāpat, kā mūsu pieredze veido mūsu DNS, kas tiks nodota nākamajām paaudzēm. Tas nozīmē, ka mūsu dzīve nesākas un nebeidzas ar mums. Mēs nododam tālāk savu pieredzi- gan labo, gan slikto, gan traumas, gan talantus. Tāpēc, bieži vien mēs esam iesprostoti savā liktenī- savās emocionālajās reakcijās, savās domās un uzvedībā. Mēs it kā dzīvojam ne savu dzīvi. Mēs izdzīvojam kādu citu cilvēku dzīvi, līdz brīdim, kad mēs atmostamies garīgi. Tajā brīdī mums ir iespēja mainīt savu DNS.  Ko darīt, kā pārtraukt šo ciklu? Īpaši tad, kad mēs redzam, kā atkārtojam savu senču likteņus un piedzīvojam emocionālas traumas no paaudzes paaudzē? Mēs nevaram izvēlēties to, kur mēs piedzimām. Savus vecākus un apstākļus. Mēs nevarējām izvēlēties to pieredzi, kura ar mums notika līdz šodienai. Taču, šobrīd, mēs varam sākt sevi apzināties, atskatīties uz saviem senčiem, kas ir tas, kas ir ierakstīts mūsu DNS? Kā es varu mainīt savu dzīvi šodien? Savas domas, uzskatus, pārliecības, emocionālas reakcijas? Kā es varu dziedināt savus ievainojumus, nenododot tos tālāk nākamajām paaudzēm? Mēs varam mainīt savu uzturu, savu dzīves veidu. Dr. Liptons to arī pauž, ka šī  "jaunā bioloģija" mūs ved prom no pārliecības, ka mēs esam dzīves upuri un apliecina, ka mēs esam savas dzīves radītāji. Ka mums ir izvēle. 

Mēs esam lasījuši stāstus par brīnumainām izveseļošanām, kuras piedzīvojuši cilvēki. Un visbiežāk tam par pamatu ir tas, ka šie cilvēki ir pārskatījuši savu dzīvi, savus uzskatus, pārliecības, dzīvesveidu, ēdienu un fiziskās aktivitātes. 

Tāpat par cilvēkiem, kuri ir mainījuši savas dzīves, dziedinājuši savus ievainojumus un kļuvuši par iedvesmu citiem.

Tāpēc noslēgumā vēlos teikt, ka mainoties mums pašiem, mainās mūsu DNS, kuru mēs nododam nākamajām paaudzēm. Mainoties mums pašiem, mēs uzņemamies atbildību par savu dzīvi un savām izvēlēm. Mēs pārstājam būt dzīves upuri, kuri ir atkarīgi no ārējiem apstākļiem. Un vēl svarīgi atcerēties, ka domājot plašāk, mēs visi esam saistīti kādā DNS ķēdē. Vispirms mēs esam saistīti ar saviem tuviniekiem. Un mēs, kā cilvēku kopiena arī esam saistīti. Tāpēc mainoties un dziedinoties kādam vienam, mainās un dziedinās visa sistēma.

Kristīne Devi 

Transpersonālās psihoterapijas praktiķe

Holistiskās pieejas praktizētāja