Ego, kuru daudzi vēlas nogalināt.

 

Ego, kuru daudzi vēlas "nogalināt".

Iepazīstieties- Ego. Liela daļa cilvēku, kuri sevi nepazīst, kuri nav iedziļinājušies sevī, sevis izpētē un atklāšanā, daudz nedomājot tic tam, ka visu nelaimju cēlonis viņu dzīvē ir ego. Un ja viņi to nogalinās, tad viss viņu dzīvē sakārtosies. 

Ego ir mūsu personība, kura veidojusies mūsu pieredzes rezultātā. Ego attīstās bērnībā un patiesībā tas ir mūsu iekšējā bērna aizstāvis. Tā ir mūsu Es identitāte- "Es esmu". Un tālāk seko tā paplašinājums- "Es esmu labs" vai "Es esmu slikts", "Es esmu nekas" vai "Es esmu mīlestības vērts". Un tas, kas seko aiz "Es esmu" ir Ego stāsts. Ego ir mūsu būtības izjūta, mūsu pašvērtība. Ego ir mūsu raksturs un personības struktūra, kuri izveidojušies mūsu agrīnās pieredzes rezultātā. 

Tas attīstās caur pārliecībām un idejām, ko mums nodod vecāki, draugi, tuvākā kopiena, skolotāji un apkārtējā vide. Ego rodas no tā, ko mēs esam pieredzējuši. Ja mums šķiet, ka mūsu ego ir "jānogalina", tad mēs patiesībā vēlamies atbrīvoties no tās sāpīgās pieredzes, kuru nesam sevī un no tā, kas mums sevī nepatīk vai kas traucē dzīvot. Ego veidojas un uztur mūs identitātē, lai mūsu iekšējais bērns arvien būtu drošībā. Tās ir mūsu domas un pārliecības, kuras palīdz uzturēt personību, lai nepiedzīvotu pagātnē piedzīvotās sāpes. Tie ir uzvedības modeļi, kurus mēs atkārtojam, jo savādāk neprotam. Jo ego uzdevums ir aizsargāt un novērst sāpes. Ego ir arī mūsu psihes aizsargmehānismi. 

Ego ir nepatika pret kritiku un svešiem viedokļiem, jo tie apdraud mūsu personību. Tā ir vēlme cīnīties, aizstāvēties vai uzbrukt, ja mūsu Es tiktu apdraudēts. Ego ir hipermodrs un uzvedas, kā aizsargs. Ego pieliek milzīgas pūles, lai aizsargātu to, kā citi mūs uztver. Tas uzbrūk katrai kritikai un nosodījumam. Ego noliedz vai apspiež emocijas, kuras mūsuprāt ir sliktas, piemēram dusmas. Jo tā mēs nesaņemsim mīlestību, ja parādīsim savas dusmas. Tie bija mūsu vecāki, kuri mums mācīja, ka dusmoties ir slikti, ka labi bērni nedusmojas un ka mēs esam labi tad, ja esam smaidīgi un paklausīgi. Tādējādi mēs pārstājām klausīt savu patieso Es un audzējām Ego spēku, lai izdzīvotu. Ja mēs apspiedām kādu savu autentisko daļu, lai saņemtu mīlestību, mēs kļuvām par to, ko no mums sagaidīja. Ilgstoši dzīvojot no Ego, tas tikai nostiprinās. Mēs it kā iemūrējam sevī "mūrī" ( kā es dzirdu sakām klientes: "Es jūtos, kā iemūrēta un skatos uz dzīvi it kā no malas, neko nejūtot). Jā, jo kaut kad mans Es esmu netika pieņemts, kaut kad just bija pārāk sāpīgi un bīstami, tāpēc Ego sāka augt lielāks un stiprāks, lai mūs pasargātu. Kaut kad mēs atteicāmies no savas autentiskās būtības, no savām vajadzībām, vēlmēm un sajūtām. 

Tikai tad, kad esam pieauguši, sākam apzināties, ka Ego mums traucē dzīvot. Jo mūsu domas un pārliecības ir izveidojušas mentālu konstruktu, kurš nevis palīdz dzīvot esošajā realitātē, bet traucē. Mums ir izveidojies noteikts raksturs, kurš visticamāk ir rigīds. Un mūsu uzvedības modeļi mums nepalīdz, bet rada problēmas.

Ko darīt ar Ego?

Dzīvojot "autopilotā", mēs vienmēr būsim ego gūstā. Tikai un vienīgi sākot apzināties sevi un iepazīstot savu Ego, mums ir iespēja pārņemt dzīvi savās rokās un atbrīvot autentisko Es no Ego pārlieku ciešā tvēriena. Tas nozīmē sākt iekšēju darbu ar sevi. Tas ir darbs ar iekšējo bērnu, jo jāatceras, ka ego galvenais uzdevums bija aizsargāt iekšējo bērnu. Un atbrīvoties no ego gūsta var notikt tikai caur sevis apzināšanos. Iepazīstot to personību, kura ir izveidojusies. Lai mainītu to un dzīvotu no autentiskā Es. Jāsaprot, ka spēcīgs ego vienmēr izveidojas tiem cilvēkiem, kuri bērnībā piedzīvojuši sāpes, atstumtību, pamešanu un citas traumas. Tāpēc šis ceļš pie autentiskā vienmēr vedīs arī cauri traumai, no kuras atkārtotas pieredzēšanas mūs pasargā mūsu ego. Bieži vien mums var palīdzēt psihoterapija, jo ego spēcīgi sargās mūs no sāpēm. Un tikai kāds, kura klātbūtnē mēs jutīsimies droši un kuram ir zināšanas par cilvēka psihes dabu, var palīdzēt mums tikt brīvībā.

Ja mēs neesam iepazinuši sevi- savas domas, pārliecības un uzvedības paternus, mēs identificējamies ar ego priekšstatiem par to, kas mēs esam. Visas domas, kuras atkārtojas, pārliecības, kuras mums vairs nekalpo, uzvedība, kura ir reaktīva, nozīmē to, ka mūs vada ego. Visi teikumi, kuri sākas ar "vienmēr", "atkal", "nekad", "patstāvīgi" liecina par šabloniem, kuri vada mūsu domas, pārliecības un uzvedību.

Ego nevar "nogalināt". To var iepazīt, ar to var izveidot attiecības un tā ietekmi var vājināt, lai autentiskais Es var atklāties. Tikai tad, kad ego "jutīs", ka var uzticēties, viņš savu spēku vājinās. Jo mazāks kļūst ego, jo spēcīgāks var atklāties autentiskais Es.

Kristine Devi

Transpersonālās psihoterapijas speciāliste

Ja tevi uzrunā mani raksti, pateikšos par tasi kakao vai kādu grāmatu :)