Atkarību kultūra un individuācija.

Atkarību kultūra un individuācija.

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā lielākā daļa cilvēku ir atkarīgi. Cilvēki, kuri pētījuši cilvēka dabu, smadzenes un ieradumus, veikli iemācījušies pārdot mums visu to, kas palīdz apslāpēt sāpes, aizpildīt iekšējo tukšumu un darīt visu, lai mums nebūtu jāsaskaras ar sevi. Jo tā viņi pelna naudu. Un tā mēs viņiem nesam savu naudu. Viss ir godīgi :)

Tu varbūt domā, ka atkarīgi ir tie cilvēki, kuri lieto alkoholu, kuri smēķē cigaretes, marihuānu, tabaku. Ka tie ir cilvēki, kuri ir atkarīgi no ēdiena, seksa, pornogrāfisku video skatīšanās. Tie ir darbaholiķi un datorspēļu atkarīgie.

Taču, patiesībā tie ir arī cilvēki, kuri atkarīgi no nepārtrauktiem emocionāliem stimuliem, atkarīgi no varas, no naudas, no prestiža, no sociāliem tīkliem. Jaunie atkarību veidi- atkarība no garīgām praksēm un dažādām pieredzēm. Ajavaskas ceremonija u.c. Kur cilvēks kļūst atkarīgs no vielas, jo pieredze netiek integrēta. Te vēl ir jāsaprot, ka cilvēks pēc būtības ir atkarīga būtne. Jo lielāks trūkums un neapmierinātas vajadzības bērnībā, jo lielāka tieksme šo tukšumu ar kaut ko aizpildīt.

Ja mūsu kultūra nebūtu atkarīga, tad mums nevajadzētu nemitīgi tērēt, lieki ceļot, patērēt, aizmirsties. Tad spilgtās reklāmas mūs atstātu vienaldzīgus. Mēs varam būt dusmīgi par to, ka ar mums manipulē, bet mēs varam pieaugt un neļaut ar sevi manipulēt. Mēs nevaram ietekmēt to, kas notiek ārpus mums. Taču, mēs varam ietekmēt to, kā mēs reaģējam un uzvedamies. 

Visbiežāk sievietes ir tās, kuras ir vairāk emocionālas kļūst par upuriem dažādām reklāmām, uzsaukumiem, salīdzinājumiem, modes kliedzieniem. Sievietes, kuras sevi nemīl un nepieņem ir gatavas tērēt milzu naudu, lai atbrīvotos no celulīta, izgludinātu krunciņas,  nopirktu modernākās drēbes un kosmētiku, kuru lietojot, viņas kļūtu arvien jaunākas vai viņu āda pārstātu novecot. 

Un tas ir tikai un vienīgi tāpēc. ka cilvēki tā arī nav kļuvuši par personībām. Viņi nav izauguši. Viņi emocionāli un psiholoģiski joprojām atrodas bērna autiņos, tie ir gadu veci bērniņi, kuri liek mutē visu, lai apslāpētu izsalkumu pēc mīlestības un justu apmierinājumu. Tie ir divgadnieki, kuri nespēj kontrolēt savas emocijas. Tie ir trīsgadnieki, kuri tā arī nav spējuši pārvarēt trīsgadnieku krīzi, lai sāktu veidoties par personību utt.

Ja mums nebūtu atkarību, tad mēs dzīvotu citā pasaulē. Mums nebūtu jātiecas pēc varas, pēc naudas un statusa. Mums nebūtu jāpierāda (patiesībā mūsu vecākiem) citiem, ka mēs esam kaut kā vērti, jo mēs zinātu savu vērtību. Mēs zinātu, kas mums der un kas neder. Un ar mums nevarētu manipulēt. Kamēr cilvēks nesapratīs savu cilvēcisko dabu, viņam vienmēr varēs pārdot tukšu gaisu par lielu naudu. Viņi ticēs visam, ko viņiem solīs, jo viņi nav izauguši, lai spētu kritiski domāt. Jo pieaugšana prasa dziļu iekšēju darbu. Ja mēs emocionāli un fiziski nepieaugām savā laikā, atbilstoši savam vecumam, tad mēs to varam izdarīt vēlāk. Taču, tas jau notiks grūtāk un ilgāk. Bet, manuprāt, tas arī ir cilvēka uzdevums augt un attīstīties. Pieaudzēt tās savas daļas, kuras ir palikušas bērnības  domāšanas un uztveres varā. 

Jāsaka vēl, ka atkarīgs cilvēks bieži vien ir uz sevi vērsts un egocentrisks. Jo tas, kas nebija piepildīts bērnībā, liek viņam visu laiku koncentrēties uz sevi. Tas, kā Es jūtos, kā tu uz mani paskatījies. kā tu pret mani izturējies, kā tu ar mani runā. Un tas, kā es tevi glābju, "ko gan tu bez manis darītu" u.c. lomas, kuras mēs spēlējam, lai apmierinātu savu iekšējo izsalkumu un tukšumu. Gan upuris, gan varmāka, gan glābējs savā ziņā ir lomas, kuras mēs spēlējam, lai saņemtu kaut ko sev.

Lai cilvēks izietu no atkarības, viņam vispirms ir jāsaprot, ka visa viņa dzīve- domāšana, uzvedība, apkalpo viņa atkarību. Tātad, pirmais solis ir apzināties, ka man ir problēma un ka es to vēlos risināt.

Tad seko nākamais solis- atteikties no atkarības. Un šeit mēs jau spējam ieraudzīt, cik grūti ir atteikties no tā, kas mums lika justies labi, kas mums lika aizmirst par savu iekšējo tukšumu. Kas mums lika saņemt citu apliecinājumus, pieņemšanu. Kas mums lika justies noderīgiem. Kas mums lika apslāpēt dvēseles sāpes, kuras gruzd iekšā. 

Un mums ir jāpaliek ar sevi. Ar to, kas mēs esam pašos pamatos. Ar visām tām sāpēm, kuras ceļas. Ar visām tām emocijām un trauksmi.

Lai sāktu ceļu pie sevis.

Ārā no atkarības, pretī sev.  Sākt doties individuācijas ceļā. Lai varētu veidoties personība.

Tas reizēm nozīmē palikt vieniem- atteikties no naudas, varas, sasniegumiem, toksiskām, atkarīgām, neveselīgām attiecībām, no vēlmes aizbēgt no sevis ceļojumos, no vielu lietošanas, no patērēšanas ieradumiem, no pirkšanas un krāšanas. Un tad, pieredzot šo dziļo, tumšo vientulību, mēs varam sākt apzināties sevi. 

Jautājumi, kurus tu vari sev uzdot:

1. Kas mani neapmierina šobrīd manā dzīvē?

2. Ko es  vēlos apslāpēt vai no kā es bēgu darbā, vielās, lietās, sasniegumos, naudā un varā?

3. Kas es esmu?

4. Kāda ir mana dzīve, ja es atsakos no visa tā, kas man mākslīgi liek justies labi?

5. Kas paliek?

6. Kādas bailes manī mīt?

Kristine Devi

Transpersonālās psihoterapijas praktiķe

Holistiska pieeja