Attīstības trauma.

 Attīstības trauma.

Mēs dzīvojam laikā, kad ir ļoti attīstīta medicīna, bet ir maz attīstīta dvēseliski garīgā puse. Mūsdienu medicīna lieliski tiek galā ar daudzām slimībām, cilvēki dzīvo ilgāk un spēj dzīvot fiziski kvalitatīvāku dzīvi, bet tas nenozīmē, ka viņu iekšējā- dvēseles dzīve ir apmierināta. Mūsdienās cilvēks tiek skatīts sašķelti. Ir ķermenis ar kuru strādā sportisti, ārsti un citi terapeiti. Ir prāts, kurš tiek trenēts un attīstīts. Un ir dvēseliskā puse, ar kuru strādā vien retais. Taču, kad dvēsele jūtas slikti, tās simptomi parādās gan ķermenī, gan prātā. Mūsdienu cilvēki cieš no depresijas, izdegšanas, trauksmes, veģetatīvās distonijas un atkarībām. Bieži vien šie cilvēki risinājumus meklē pie ārstiem, bet ļoti bieži fiziskas problēmas neatrod. Cilvēki neapzinās, ka šodienas problēmām var būt cēloņi viņos pašos. Tajā, kas ar viņiem noticis...

Kāpēc šāds ievads attīstības traumai?

Jo mēs nekur tālu no savas pagātnes neesam aizgājuši. Tā joprojām dzīvo mūsos, mūsu zemapziņā, atmiņās un nervu sistēmā. Viss, ko mēs esam pieredzējuši, glabājas mūsu zemapziņā, ķermeņa atmiņā. Mūsu agrīnā dzīves pieredze atstāj sekas uz visu dzīvi, līdz brīdim, kad mēs sākam to apzināties un meklējam veidus, kā dziedināt bērnības ievainojumus, kā mainīt savu dzīvi, mainot domāšanu, uzskatus, pārliecības un protams uzvedības veidus. Jo agrīnākā vecumā bērns piedzīvojis traumatiskus notikumus ( atstāšana novārtā, pamešanu, emocionālu un fizisku vardarbību u.c.), jo spēcīgi cilvēkā ir nostiprinājušies aizsardzības mehānismi un izveidojušies spēcīgi neironu savienojumi, kuri arī nosaka mūsu uztveri, uzvedību, pārliecības un reakcijas.

Bērnībā piedzīvota trauma atstāj ietekmi uz bērna emocionālo un psiholoģisko attīstību. Tā maina smadzeņu ķīmisko sastāvu, nelabvēlīgi ietekmē nervu sistēmu un maņu sistēmas attīstību, samazina ķermeņa spēju pārvarēt stresu.

Lai runātu par bērna attīstību, jārunā arī par smadzeņu attīstību. 

Bērna smadzeņu attīstība visstraujāk notiek līdz 3 gadu vecumam. Pieredzot apkārtējo vidi caur visām maņām, mijiedarbojoties ar mammu, bērns sāk iepazīt pasauli un veidot savus priekšstatus par to. 

Tāpat bērns jau piedzimst ar noteiktu neironu skaitu smadzenēs un tuvākā gada laikā šie neironi sāk veidot savienojumus savā starpā un noteiks mūsu uztveri, reakcijas, uzvedību, pārliecības. Jāpiebilst, ka labā ziņa ir tā, ka smadzenēs neironu savienojumi veidojas visu turpmāko dzīvi un katra mūsu jaunā pieredze maina dažus savienojumus. Tāpēc, vienmēr ir iespēja transformācijai, izaugsmei un pārmaiņām. Taču, ir labi zināt :)

M.D., Ph.D.Bruce Duncan Perry savos pētījumos salīdzināja divu trīs gadu vecu bērnu smadzeņu attēlus. Pirmajā attēlā redzamas vesela bērna smadzenes, kurš attīstījies "normāli" un bērna smadzenes, kurš ir bijis atstāts novārtā. 

Tātad, bērns, ar kuru nodarbojas, kurš aug atbalstošā un drošā vidē, attīstās atbilstoši vecumam. Tāpat viņa smadzenes attīstās atbilstoši vecumam. Smadzenes ir mūsu domāšanas un uztveres centrs un tās izveido izdzīvošanas stratēģijas, lai bērns neaizietu bojā.
Šīs stratēģijas ir psihes aizsargmehānismi. Tie palīdz izvairīties no sāpīgās realitātes, no spēcīgām emocijām, ar kurām bērns netiktu galā.  
Tāpat šiem cilvēkiem nostiprinājušās traumas reakcijas uz situācijām, uz kurām asi reaģē viņu nervu sistēma. Tās var būt- izdabāšana citiem, noslēgšanās, nejūtība, upura loma, būt aizņemtiem ar darbu vai citām aktivitātēm, pārlieku liela atkarība no citiem vai pārspīlēta neatkarība, vēlme aizsargāties u.c.

Psihes aizsargmehānismi ir visiem cilvēkiem, ne tikai tiem, kuri piedzīvojuši traumatiskus notikumus bērnībā. Taču otrajiem šie mehānismi var būt spēcīgāki. Tādi, kā:

• disociācija ( veids, kā izslēgt jūtas, fiziskas sajūtas, kā aizbēgt no realitātes domās, no Es izjūtas un sāpīgām atmiņām), 
• izstumšana ( kad cilvēks izstumj no apziņas, kādu negatīvu faktu. Piemēram, cilvēks neko neatceras no savas bērnības), 
• projekcija ( savas nevēlamās vajadzības, izjūtas netiek pieņemtas, bet tās tiek piedēvētas citiem)
• noliegšana (cilvēks neatzīst traumējoša pārdzīvojuma rezultātus),
• šķelšana ( realitāte tiek sadalīta "labajā" un "sliktajā", "baltajā" un "melnajā". 

Un citi veidi, kā pieaugušais cilvēks turpina dzīvot, izmantojot bērnībā iegūtos psihes aizsargmehānismus.

Bērnā nostiprinās pārliecības par to vai viņš ir gaidīts šajā pasaulē vai nav. Attiecības ar vecākiem ieliks pamatus visai dzīvei un vadīs viņa izvēles, veidojot attiecības cilvēkiem un izvēloties partnerus. Tā noteiks arī to, kāds būs šī cilvēka piesaistes veids, veidojot attiecības un to, kā viņš iekļausies sabiedrībā. Arī cilvēka pašapziņa veidojas jau bērnībā. Viņš jau saprot vai ir pietiekami labs vai ar viņu kaut kas nav kārtībā. 

Tie, kas mēs esam šodien, ir sekas tam, kā mūs veidoja vide un notikumi vakar.
Vai attīstības trauma nozīmē to, ka ar cilvēku kaut kas nav kārtībā? Nē! No Transpersonālās psihoterapijas viedokļa, šī ir iespēja cilvēkam izaugt no traumas un attīstīties. Jo trauma glabā sevī ne tikai sāpes, bet arī potenciālu. 
Ir svarīgi apzināties arī to, ka savus nedziedinātos ievainojumus mēs nododam tālāk saviem bērniem. Un bieži vien atskatoties, mēs varam ieraudzīt, ka atkārtojam vecāku un pat vecvecāku dzīves un uzvedības modeļus.

Izskaidrojošs video par bērnības traumām un smadzeņu attīstību.
https://www.youtube.com/watch?v=xYBUY1kZpf8