Krīze, kā iespēja.

 Krīze, kā iespēja.

Cilvēka dzīve ir nemitīga pielāgošanās ārējiem apstākļiem.

Mūsu dzīve sākas ar mūsu piedzimšanu, kas ir pirmā krīze, kura mums jāpārvar. Tad mums jāpārvar dažādas pirmās attīstības krīzes, sākot no attiecībām ar mammu, ar vidi, mūsu fizioloģiskās pārmaiņas, spēja sevi kontrolēt, apzināties, pirmie zobiņi un mācīšanās staigāt. Tad seko krīzes, kuras saistītas ar iekļaušanos bērnu dārzā, skolā... Pēc tam mums jāpārvar pubertātes krīze, identitātes krīze. Un tad jau mums jādodas prom no mājām, uzsākot savu patstāvīgo dzīvi un veidojot patstāvīgas attiecības ar ārējo pasauli, kā arī mācoties ieņemt lēmumus.

Visas šīs krīzes ir sarežģītas un grūtas, gan emocionāli, gan fizioloģiski. Notikumi, kuri iniciē šīs krīzes, nozīmē to, ka mums ir jāpārvar kādas grūtības, lai mēs attīstītos. Taču, bieži vien, cilvēki padodas šo grūtību priekšā un tālākā personības attīstība nenotiek. 

Bērna psihes attīstību var iedalīt posmos. Psihologs L.Vigodskis uzskatīja, ka psihes attīstības pakāpes var salīdzināt ar cilvēces vēstures attīstības posmiem, ar evolūcijas pakāpēm organiskās pasaules attīstībā vai ģeoloģiskajiem laikmetiem uz Zemes. Arī bērna attīstība ir nepārtraukta pāreja no vienas vecuma pakāpes otrajā, tā saistās ar pārmaiņām viņa personības struktūrā. Šajās pārejās kritiskie vecumposmi mijās ar stabilajiem. Un tieši kritiskie posmi ir lūzuma punkti, kuri parāda, kā norisinās revolucionārs process. Piemēram, bērns, kurš pirms tam bija savaldīgs, pēkšņi kļūst dumpiniecisks. Tālāk pusaudzis, kurš sāk dumpoties pret vecāku kārtību. Šīs krīzes ir pāreja, atdalīšanās process un individuācija. 

Vēlāk, jau tad, kad esam bioloģiski pieauguši, bieži vien mēs nevēlamies vairs attīstīties. Mēs dzīvojam ar tiem instrumentiem, kurus iemācījāmies bērnībā. Tāpēc, bieži vien, pārvarot krīzes, mēs izmantojam vienu un to pašu vai līdzīgu reakciju vai izturēšanos. Parasti krīzes ir īslaicīgas un katra krīze, kuru mēs piedzīvojam apzināti, dāvā mums jaunu brieduma pakāpi. Taču, ja mēs visas krīzes pārvaram ar instrumentiem- uzvedību, reakcijām, domāšanas veidu, kurus apguvām bērnībā, mūsu emocionālā un psiholoģiskā attīstība aizkavējas un mēs savā psiho-emocionālajā attīstībā bieži vien paliekam iestrēguši bērnībā vai pusaudžu gados. 

Jebkura krīze, jebkurš satricinājums vai izšķiršanās, dod iespēju mainīties, aicina pievērsties mums pašiem. Jo vairāk mēs vēršam savu uzmanību uz ārpasauli, jo vairāk mēs attālināmies no sevis. Un tad krīze satricina mūs, lai mēs sāktu kustēties un atkal pievērstos sev. Lai mēs virzītos uz priekšu savā attīstībā.  Jebkura krīze ir iespēja pārskatīt dzīvi, saprast, kas mēs esam un kur virzāmies. Katrs mirklis ir unikāls un interesants. Jo nekad vairs nebūs šāda mirkļa, kāds ir šobrīd. Un jautājums ir par to, kā mēs izmantojam šo mirkli. Mēs to izmantojam, lai augtu, attīstītos un radītu vai eksistējam. 

Ir tāds teiciens:

"Dažreiz cilvēki, arī pareizie, ķeras pie darba vienīgi tad, kad izmēģinātas visas citas iespējas.''

Tas nozīmē to, ka cilvēki ir slinki pēc būtības un krīzes ir tās, kuras liek mums kustēties, meklēt izeju no situācijām un liek mums mācīties. Tad, kad mēs to saprotam, mēs krīzes sākam uztvert nevis kā kaut ko sliktu vai kā sodu, bet kā iespēju. 

Literatūrā ir minēti septiņi galvenie krīžu veidi:

1. Attīstības krīzes
2. Attiecību krīzes
3. Dvēseles krīzes
4. Zaudējuma krīzes
5. Apziņas krīzes
6. Garīgās krīzes
7. Morāli ētiskās krīzes

Katra krīze iezīmē pāreju, kā es minēju augstāk. Un piedāvā iespēju atteikties no vecā un pāriet nākamajā pakāpē. Tas nozīmē atteikties no tām domām, uzvedības modeļiem, reakcijā, vēlmēm un sapņiem, kuri bija līdz šim, pārskatīt tos un pieņemt (mācīties, apzināties, spert soļus) jaunus, atbilstošus esošajam vecumam, laikam vai notikumam.

Grūtības, kuras rodas krīzēs, nav grūtības. Mēs šiem notikumiem iedodam nozīmi, izejot no tā kā mēs uztveram šos notikumus. Skatoties uz tiem no mūsu pieredzes prizmas. Katra situācija ir tikai un vienīgi situācija. Tā nav ne viegla, ne smaga un pirmās emocijas rodas no tā, ka mēs šis situācijas saistām ar savām izjūtām. Mēs tās akceptējam vai noliedzam. Krīze kļūst grūta un nepanesama tad, kad mēs to noraidām, ja mēs nevēlamies pieņemt jauno, ja baidāmies no pārmaiņām. Jo vecais rada iluzoru drošības un aizsargātības sajūtu. Jaunais izsit pamatu zem kājām, liek meklēt jaunus atbalsta punktus, būt atvērtam un gataviem pilnvērtīgai dzīvei. 

Jebkura krīze aicina kļūt atvērtiem dzīvei, sev pašiem, savai apziņai un turpmākajai attīstībai. Tāpēc nav nozīmes, kāds ir tavs bioloģiskais vecums. Svarīgi ir vienīgi tas, ka tu esi atvērts un tavs prāts ir atvērts pārmaiņām. 

Attīstības krīzes.

Attīstības krīzes ietver mūsu dzīves fizisko, emocionālo un psiholoģisko attīstību no dzimšanas brīža, līdz nāves brīdim. Dzimšana, augšana un attīstīšanās, attiecības ar vecākiem, bērnu dārzs, skola, pubertāte, skolas absolvēšana, studijas, došanās prom no vecāku mājām, atdalīšanās no viņiem. Tad seko savas patstāvīgās dzīves veidošana, attiecības, ģimene, bērni, vieta sabiedrībā, personīgie sasniegumi. Tālāk jau viena no svarīgākajām krīzēm- pusmūža krīze, kura liek mums atskatīties uz savu dzīvi un pārskatīt to. Lai apzinātos virzību, ejot pretī neizbēgamajai nāvei. Un visbeidzot pēdējais liekais dzīves uzdevums- savas mirstīgās esības apzināšanās.

Attiecību krīzes.

Attiecības, kuras ved uz attīstību ir tādas, kurās abas puses papildina viena otru. Un tas notiek tad, ja mēs esam dažādi. Ja mēs nespējam pieņemt šo atšķirību, tad attiecībās veidojas krīzes, cīņa par varu un dažādas atkarības. Visbiežāk mums visiem attiecības ir jāmācās. Un šīs krīzes liek partneriem apstāties un palūkoties- kas notiek ar mūsu kopējo projektu "Attiecības". Taču, lai tajā ieskatītos, ir jābūt drosmīgiem ieraudzīt nepilnības sevī. Ir jāprot veidot dialogs. Un šīs krīzes izgaismo mūs- cik mēs esam pieauguši, vai mēs sevi cienām un mīlam. Vai mēs sevi novērtējam. Vai mums ir vīzija savai dzīvei un attiecībām kopumā. Vai mēs vienkārši esam meklējuši kādu, ar kuru būt kopā- drošībā. Vai mēs esam meklējuši mammu vai tēti, lai turpinātu dzīvot, kā bērnībā bija pierasts. 

Dvēseles krīzes.

Mēs visi bērnībā esam dzirdējuši to, ka "zēni neraud", ka "labas meitenes nedusmojas" vai "saņem sevi rokās". Arī "nedomā daudz, dari, ko tev lieku" utt. Šie visi vecāku vēstījumi joprojām neapzināti nosaka mūsu dzīvi. Tāpēc dvēseles krīzes ir kā atgādinājums tam, lai mēs atcerētos savas izjūtas, lai mēs ļautu sev just. Lai mēs pārstātu slāpēt to, kas mēs esam un kā mēs jūtam, kā vēlamies sevi izpaust. Tiklīdz mēs pārstājam kontrolēt vai apspiest savas izjūtas, mēs kļūstam brīvāki un vitālāki. Šis krīzes aicina atpakaļ pie sevis, lai justu. Lai izdziedinātu to, kas vēl sāp. Bieži vien mums jādodas atpakaļ pagātnē, lai izdziedinātu tos dvēseles ievainojumus, kuri ir atklājušies. 

Zaudējuma krīzes.

Mēs varam zaudēt savas mantas, īpašumus, veselību, darbu, dzīvesbiedru, tuvinieku, mājdzīvnieku. Un varam zaudēt savu identitāti. Mēs visu laiku maināmies un zaudējam jaunības mirdzumu, spēkus un visbeidzot zaudējam arī dzīvei.

Un šīs krīzes mums palīdz apzināties un atcerēties, ka mums nekas šeit, uz Zemes, nepieder. Ka viss, kas mums pieder, ir īslaicīgs. Ka mēs kaili esam atnākuši un kaili mēs aiziesim. Un ka viss, ko mums dzīve ir dāvājusi, mums būs jāatgriež atpakaļ. Mēs mācāmies atlaist... Draudzību, kura beigusies, mīļoto, kurš aizgājis, sapņus, kuri tā arī nav piepildījušies.... Un šīs krīzes mums palīdz saprast, kas ir svarīgs un kas nav. Tādejādi jebkura zaudējuma krīze ir dāvana. Tā ir izdevība atbrīvoties no visa, kas mums patiesībā nepieder!

Apziņas krīze.

Tik ilgi, kamēr mēs savu dzīves jēgu meklēsim ārpus sevis- panākumos, naudā, varā, attiecībās, īpašumos, ārējā izskatā... mēs patstāvīgi pārdzīvosim zaudējumu krīzes. Līdz brīdim, kad mēs atradīsim ceļu sevī un apzināsimies sevi. To, ka viss, ko mēs meklējam ārējā pasaulē, ir atrodams mūsu iekšējā pasaulē. Šī krīze izgaismo jaunu ceļu, kuru mēs izvēlamies tad, kad esam izvirzījuši savu dzīves ceļu par savas dzīves prioritāti. Kad mūsu uzmanība tiek veltīta apziņai. Un kad mēs esam gatavi patiesi garīgam ceļam.

Garīgās krīzes.

Mūsdienās termins "garīgais ceļš" ieguvis tādu, kā tirgus apzīmējumu. Ka garīgais ceļš nozīmē kaut ko ko mēs darām. Meditējam, braucam uz Himalajiem, lasām garīgu literatūru utt. Taču, patiesi garīgs ceļš ir tāds, kurā mēs sevi attīstām, kurā mēs integrējam visas tās zināšanas, kuras esam izlasījuši garīgajā literatūrā savā dzīvē. Kad mēs integrējam savā dzīvē savu pieredzi Himalajos un ajavaskas ceremonijās. Ka mēs esam nevis meklētāji ( bieži vien ejot garīgajās praksēs, lai mazinātu ciešanas vai lai pieredzētu patīķamas sajūtas), bet mēs esam tie, kuri pieredz, kuri transformē. Mēs esam alķīmisks process paši sev. Kad mēs atsakāmies no savām egoistiskām vēlmēm un sākam apzināties sevi, ka esam kaut kas vairāk. Garīga krīze aicina mūs apzināties savu bioloģiski dievišķo izpausmi. Kad mēs to spējam apzināties, mēs vairs necenšamies būt par kaut ko, mēs kļūstam īsti, autentiski un spējam pieņemt sevi tādus, kādi esam. Tādejādi vairāk tuvojoties izpratnei par sevi, par dzīvi un par Dievu. 

Morāli ētiskā krīze.

Ķīniešu sakāmvārds vēsta: "Dārgakmens nevar kļūt spožs bez berzēšanas, cilvēks nevar sasniegt pilnību bez pārbaudījumiem".

Tiklīdz mēs sākam tuvoties savai patiesajai būtībai, mums jāsaskaras ar jautājumiem par to, kam turpmāk sekot. savai intuīcijai un iekšējai balsij vai tiem morāles un ētikas standartiem, kuri mūsos tika ieaudzināti. Un to, kas sabiedrībā tiek uzskatīts par pareizu un pieņemtu. Ja mēs izvēlamies sekot savai balsij, mums būs jāsaskaras ar sabiedrības nosodījumu un jābūt gataviem konfrontācijām un sadursmēm. No vienas puses mēs vēlēsimies būt saskaņā ar sevi un no otras puses, vēlēsimies būt mīlēti un pieņemti no citiem. Un šī krīze bieži vien mums liek palikt vienatnē un pārvērtēt  iekšējās vērtības. Un šī krīze nostāda izvēles priekšā- augt un nobriest, kļūt iekšēji stiprākam vai salūzt.

Nobeigumā vēlos pateikt, ka visa mūsu dzīve ir par izaugsmi un attīstību. Kad mēs to apzināmies, mēs krīzes pārvaram daudz vieglāk. Jo meklējam veidus- kā? Nevis- kāpēc?

Kristīne Devi

Transpersonālās psihoterapijas speciāliste

Ja tevi uzrunā mani raksti, pateikšos par tasi kakao vai kādu grāmatu :)