Dziedināšanās kā iniciācija.
Dziedināšanās, kā iniciācija.
Lai ko mēs arī būtu pieredzējuši savā bērnībā, viens ir skaidrs, ka šī pieredze ir veidojusi mūsu raksturu, uzskatus, domāšanas veidu, uzvedības un reaģēšanas paternus un pārliecības. Šī pieredze veidoja mūsu turpmāko dzīvi un izvēles. Un, jo sāpīgāka un traumējošāka bija šī pieredze, jo lielākas un dziļākas sekas tā atstāja mūsu psiholoģiskajā un emocionālajā attīstībā. Mūsu dvēsele, iesaistot prātu un ķermeni veidoja aizsardzības, lai mēs nekad vairs nesaskartos ar tām sāpīgām pieredzēm, kuras piedzīvojām, kad bijām pavisam mazi.
Ļoti bieži terapijā, retrītos un sieviešu apļos satiekos ar sievietēm, kuras bērnībā pieredzējušas emocionālu un fizisku vardarbību no saviem vecākiem. Un šīs sievietes ir tās, kuras nav saņēmušas iniciāciju, kuras nav pieaugušas emocionāli un psiholoģiski, atbilstoši savam bioloģiskajam vecumam. Jo dvēsele nemitīgi vēlas izdziedināties, tā liekot cilvēkam atkal un atkal atkārtot pagātnes nedziedināto pieredzi. Un bieži vien piedzīvojot retraumatizāciju, nevis dziedināšanu. Tās ir sievietes, kuras atkal un atkal iemīlas vīriešos, kuri ir emocionāli nepieejami, emocionāli vai fiziski vardarbīgi. Un tie ir vīrieši, kuri meklē "īsto" sievieti, kuri nespēj būt ilgstoši kopā ar vienu sievieti, kuri izvēlas sievieti, zem kuras pakļauties vai pār kuru dominēt. Visos šajos gadījumos ir skaidri redzamas nedziedinātas dvēseles sekas. Un visbiežāk arī Karpmana drāmas trijstūra dinamika visās attiecībās, kurās šie cilvēki ieiet.
Un reizēm tikai kāda dziļa iekšēja krīze vai bezdibenis liek cilvēkam apstāties un ieskatīties sevī. Sākt sev uzdot jautājumus. Pārstāt vainot citus, bet palūkoties uz sevi. Tas ne vienmēr ir patīkami, tāpēc to dara drosmīgie vai tie, kuri ir piekusuši ciest.
Un visbiežāk šis dziedināšanās ceļš sākas ar lēmumu sākt dziedināties. Un līdz ar šo dziedināšanos, cilvēks sāk pieaugt arī psiholoģiski. Viņš mācās ieraudzīt savas kļūdas, savus pārņemtos ģimenes un dzimtas scenārijus, savas domas un pārliecības, kā arī savus uzvedības paternus. Šī pieaugšana māca pārskatīt savu dzīvi, izdarīt secinājumus un vedina uz pašanalīzi. Pieaugšana aicina arī izkāpt no upura-varmākas-glābēja dinamikas. Tā ir vecāku pieņemšana un tā ir emocionāla atdalīšanās no vecākiem, mācoties dzīvot savu patstāvīgo dzīvi, veidojot savus uzskatus un vērtību sistēmu. Tas ir ceļš, kurš jāmācās iet pašam, audzējot iekšējo atbalstu, veidojot attiecības ar savu iekšējo bērnu un "kļūstot sev par pietiekami labu vecāku" un tā ir mācīšanās, kā apmierināt savas vajadzības un piepildīt savas vēlmes. Tā ir sava iekšējā Visuma iepazīšana. Savas iekšējās pasaules piepildīšana. Un viss šis pieaugšanas process ir ceļš uz dziedināšanos un tas ir arī garīgais ceļš, ko iet cilvēks.
D.Epšteins savā grāmatā "12 dziedināšanās posmi", apraksta dziedināšanos, kā spirālveida ceļu, kas ir pietiekami plats gan lai paceltos, gan lai nolaistos dziļi sevī. Ka katram dziedināšanās posmam ir savs ritms, kurš dāvā savu gudrību un kuru nevar paātrināt. Un kad mēs pilnībā esam izdzīvojuši posmu, kurā atrodamies, mēs varam piedzīvot nākamo posmu, jo iepriekšējā posmā notikusi dziedināšana. Jo mēs nevaram izdziedināt to, ar ko neesam tikuši galā. Ja mēs kādu no šiem posmiem izlaižam vai apejam, mums ir izredzes "paslīdēt" uz dziedināšanās ceļa, jo mēs vēl neesam pietiekami elastīgi, lai tiktu galā ar jauno informāciju, kas raksturīga katram pieredzes posmam. Tāpēc ir labi iet katru posmu, tā dabīgajā secībā, jo katrs posms balstās viens uz otru.
Vai jums ir kāds reiz ieteicis meditēt, kad jūs esiet bijis pārāk saspringts, lai sekotu viņa ieteikumam?
Vai jums kāds ir piedāvājis kādu maģisku līdzekli, lai uzlabotu jūsu stāvokli, bet jūs gribējāt atrast savu risinājumu?
Visticamāk, ka jūs pieņēmāt pareizos lēmumus. Jo jūs nespējat meditēt, ja neesat pietiekami dziedināts, lai to spētu darīt. Jums nepalīdzēs drauga piedāvātie maģiskie līdzekļi, ja jūs tiem vēl nebūsiet gatavi. Ir laiks aptvert katru posmu un laiks atteikties no tā, lai pārietu uz nākamo posmu, kad ir pienācis laiks. Dziedināšanās notiek jūsu iekšējā pasaulē un tai ir savs ritms un laiks, tā ietver jūsu unikalitāti.
Dziedināšanai ir mazs sakars ar simptomu mazināšanu. Drīzāk tas ir intīms un integrējošs process, kas aptver visus mūsu būtības aspektus- visu mūsu eksistences spektru. Tas ietver harmonisku mūsu būtības fizisko, emocionālo, mentālo un garīgo aspektu savienošanu. Un to, kā mēs mijiedarbojamies ar pasauli. Tas nozīmē iegūt lielāku iekšēju veselumu un labsajūtu. Jo veselums ir katras dzīvas būtnes tiesības, piedzimstot, šeit uz zemes.
Dziedināšanas būtībā rezultāts ir tāds, ka šajā procesā tiek novērstas mūsu nepareizās attiecības ar mūsu ķermeni, citiem cilvēkiem un mūsu pašu sarežģīto prātu, kur emocijas un instinkti cīnās viens ar otru un mēs nespējam saprast, kas tad mēs patiesībā esam.
Šeit es aprakstīšu nedaudz šos 12 soļus, kurus min D.Epšteins. Pamēģiniet sajust un atpazīt, kurā posmā jūs šobrīd atrodaties.
1.posms. Ciešanas.
Bezspēcība. Posms, kurā mēs esam atdalīti no mūsu patiesā Es, kurā mūsu ciešanas rodas no tā, ka esam identificējušies ar emocijām, ar apstākļiem, citiem cilvēkiem, idejām, lietām, bankas kontu, automašīnu, ārējiem sasniegumiem un tml.
2.posms. Polaritātes un Ritms.
Šajā posmā pastiprinās tendence visu vērtēt kā labu vai sliktu. Mēs akli sākam veikt dažādas terapijas, ārstēšanas, rituālus, procedūras.. Mūsos joprojām ir sašķeltība starp ķermeni, prātu un dvēseli, kas ir arī ciešanu avots. Mēs vēlamies atbrīvoties no negatīvās pieredzes, traumām, cilvēkiem, kuri tajā iesaistīti. Šajā posmā cilvēks var nonākt galējībās, kur dzīves svārsts virzās pretējā virzienā. Šī posma dziedināšanās notiek, pieņemot sevī abas polaritātes, arī labo un arī ļauno. Pieņemot dabas ritmus un saprotot, ka visam šajā dzīvē ir savs ritms. Arī mums. Arī dziedināšanās procesam...
3.posms. Strupceļš.
Šajā posmā mēs saprotam, ka mūsu trauma ir pašreizējo problēmu cēlonis. Taču, mēs piedzīvosim nepatīkamu sajūtu, kad ķermenis vai prāts turas pie vecā un mēs nevaram izkustēties no vietas. Jūtamies, kā iestrēguši. Šajā dziedināšanas posmā mēs varam atklāt, ka tas, ko mēs novērojām otrajā posmā ir kaut kādā veidā saistīts ar to, kā mēs uztveram dzīvi, kā pielāgojamies dzīvei un kā mēs atgūstamies no dzīves notikumiem. Šis posms ir svarīgs, jo ir kā pāreja no ciešanām uz to, ka mēs sākam kaut ko darīt, lai tās pārtrauktu.
4.posms. Sava spēka atgūšana.
Šis ir posms, kurā mēs varam atgūt savu spēku. Frāzes, kuras apzīmē šo posmu skan šādi:
- Es vēlos atgūt savu spēku
- Es esmu pelnījis vairāk par šo
- Es nevaru tā turpināt- atdot savu spēku prom
- Man jāpārtrauc pārdot sevi par lētu cenu
- Tas tā nevar turpināties
- Man ir jāgodā tas, kas es patiesībā esmu
5.posms. Saplūšana ar ilūzijām.
Šis posms ietver sevī saplūšanu ar bailēm un ilūzijām. Tas ir pārejas rituāls, kurš aicina mūs stāties pretī šiem mūsu Es aspektiem. Šajā posmā mēs bieži saplūstam ar savu ēnu, lai to integrētu, lai pieņemtu savas izstumtās daļas. Lai pieņemtu savas sāpīgas pieredzes un integrētu tās sevī.
6.posms. Sagatavošanās rīcībai.
Darbības un pārejas posms, kurš palīdz prātam kļūt elastīgākam, lai mēs varētu atbrīvoties no iesprostotām atmiņām, enerģijas, emocijām, nevajadzīgās informācijas un uzvedības modeļiem. Jo šie vecie aspekti nespēj pielāgoties mūsu jaunajai un spēcīgajai sevis izjūtai. Šajā posmā mēs saprotam, ka mūsu augstākminētie aspekti ir mūsu ciešanu cēloņi. Šajā posmā mēs varam piedzīvot dažādas ķermeniskas reakcijas- sliktu dūšu, vemšanu, vēdera sāpes, nemierīguma sajūtu, trauksmi. Kā arī dažu attiecību pārtraukšanu. Tā ir gatavība sākt dzīvot pa jaunam, atlaist veco un mācīties elastību.
7.posms.Rīcība.
Šis posms ietver atbrīvošanos no tā, ko mēs apzinājāmies un sajutām 6.psomā. Reizēm tā ir slimība, kas ir ķermeņa veids, kā atbrīvoties no tā, ko mēs esam uzkrājuši sevī. Mēs sākam atgriezties fiziskajā ķermenī. Domāt par to, ko mēs ēdam. Kā elpojam. Mācāmies atbrīvot emocijas un jūtam lielāku saikni sevī un ķermenī.
8.posms. Tukšums.
Posms, kurā jūtam tukšumu un tā pilnību. Posms, kurā esam atbrīvojušies no visa vecā un jūtamies kaili un ievainojami. Varam piedzīvot tukšuma, miera un vientulības sajūtu, kas sākumā var šķist neērta. Marks Allen grāmatā "Tantra rietumniekiem" ir teicis: "Būt vienam, nozīmē būt saskaņā ar savu sakrālo būtību". Šis ir posms, kurā mēs mācāmies par sevi parūpēties- joga, masāžas, meditācija, tuvība attiecībās, psihoterapija, mākslas un mūzikas terapija, skaņu terapija utt. Mēs sākam just sevi un savus iekšējos ritmus.
9.posms. Gaisma, kas ir aiz formas.
Šis ir posms, kuru mēs varam dēvēt par dziedināšanās procesa transcendentālo posmu. Mēs sākam apzināties, ka dzīvība ir kas vairāk par tās fizisko formu. Ka tā ir arī enerģija, spēks un gaisma, kas atrodas aiz formas. Mēs sākam just enerģiju, kura pulsē cauri mūsu ķermenim. Šajā posmā mēs apzināmies, ka mēs neesam tas, ko mēs domājam, kas mēs esam. Mēs arvien vairāk savienojamies ar vitālo dzīvības enerģiju un dzīvi.
10.posms. Pacelšanās.
Iepriekšējā posmā mēs piedzīvojām dzīvības enerģiju un jutāmies piepildīti ar gaismu un mīlestību. Šī posma pieredze izšķīdina mūsu sajūtu par sevi, kā nošķirtu no pārējās pasaules. Par šo posmu runājuši mistiķi, guru un citi reliģiskie vadītāji. Šajā posmā mēs varam piedzīvot apziņas stāvokli, kas līdzīgs nirvikalpa samadhi, ko apraksta Hinduismā, knana samadhi, ko apraksta Zen, nirvana Budismā. Šī posma dziedināšanās procesā, mēs iegūstam garīgās zināšanas un viedumu. Mēs sajūtam saikni ar visu eksistenci. Šī pieredze maina mūs.
11.posms. Nolaišanās.
"Tieši dzīves vidū mums ir jāattīsta un jāizpauž viss skaistais, perfektais un dievišķais, kas ir mūsu dvēselē" /Pir-O-Murshid Hazrat Inayat Khan/
Šis ir posms, kurā mēs "nolaižamies" un atgriežamies atpakaļ dzīvē un ikdienā, ienesot šo dziedināšanas pieredzi. Mēs esam dziedinājušies un mainījušies un pasaule ap mums sāk mainīties. Mēs mācāmies dzīvot pa jaunam, mēs piesaistām sev līdzīgos, tos, kuri palīdzēs mums augt un attīstīties. Cilvēciskā būtība.
12.posms. Kopiena.
Kopiena, kā mūsu ķermenis ar miljardiem šūnu. Kopiena, kā ģimene. Kopiena, kā veselums. Un mēs apzināmies un mācāmies uzturēt šo veselumu gan sevī, gan ārpus sevis. Jo mēs zinām, ka jebkura šķelšanās mūsu iekšējā Visumā un sabiedrībā rada slimību un disfunkciju. Mēs palīdzam citiem dziedināties, lai kopiena atveseļotos savā veselumā. Mēs visi esam saistīti :)
Tavs ritms ir tava patiesība un tas tevi atbrīvos!
(padalies komentārā, es būšu pateicīga par atgriezenisko saiti:)
Ja tevi uzrunā mani raksti, pateikšos par tasi kakao vai kādu grāmatu :)
Komentāri
Ierakstīt komentāru