Apspiestās emocijas un to ietekme uz mūsu sistēmu.

 

Apspiestās emocijas un to ietekme uz mūsu sistēmu.

E'motion (franču val.) no latīņu val. vārda emovere - nozīmē "satraukt," "saviļņot."

Emocijas ir cilvēku un dzīvnieku subjektīvas reakcijas uz iekšējo un ārējo kaitinātāju iedarbību. Silvans Tomkins, pētnieks psihologs, aprakstīja emocijas, kā tūlītēju pārdzīvojumu formu. Jo pārdzīvojot emocijas, mēs atrodamies tiešā kontaktā ar fizisko realitāti. Emocijas tiek izpaustas ķermenī, pirms mēs to vēl spējam apzināties. Tomkins izšķīra emocijas un to, kā mēs tās izpaužam ķermeniski. Viņš uzsvēra, ka emocijas ir mūsu dabiskie bioloģiskie motivatori, tā ir enerģija, kura mūs virza. Emocijas pastiprina un paplašina mūsu dzīvi. Tās mūs brīdina, pasargā un palīdz sajust prieku un laimes mirkļus. 

Lielākā daļa cilvēku augot, drīkstēja just prieku, gandarījumu, bet tiem bija aizliegums just dusmas, agresiju, nepatiku, skumjas un bailes. "Nebaidies, esi drosmīgs. Nekas tev nenotiks!"- tā mums teica, kad mēs baidījāmies. "Labi zēni un meitenes tā neuzvedās" vai "Nekliedz uz vecākiem, tas ir aizliegts"' vai "Dusmoties ir slikti. Labi bērni nedusmojās". Un mēs iemācījāmies slāpēt savas emocijas. No sākuma "sliktās" emocijas- dusmas, skumjas, bailes, nepatiku u.c., taču, mēs nezinājām, ka slāpējot nepatīkamās emocijas, mēs slāpējam arī patīkamās. Un ar laiku mēs sākām apzināties, ka neko nejūtam..... 

Taču emocijas ir ne labas, ne sliktas. Tās mums palīdz saprast, kas ar mums notiek. Bailes palīdz mums izdzīvot. dusmas palīdz mums saprast, kad kāds mūs aizskar vai pārkāpj mūsu robežas. Ir pierādīts, ka cilvēku emocijas rodas galvas smadzeņu zemgarozas struktūrās kā reakcija uz jebkuru ārējās vides stimulu – it īpaši attiecībās ar citiem cilvēkiem. Daļa no neapzinātajām emocijām aiziet uz galvas smadzeņu garozu, cita daļa tiek nosūtīta veģetatīvajai nervu sistēmai (VNS), kura atbilstoši apstākļiem sagatavo ķermeni noteiktajai reakcijai – tuvināties, sadraudzēties, atslābt, cīnīties, aizsargāties, bēgt u.c. Veselam cilvēkam ir saskaņa starp neapzinātajām ķermeņa reakcijām un psihiskajām reakcijām.

Emocijas un traumatiski notikumi. 
Ja mūsu emocijas ir saistītas ar bērnības traumām, tās tiek bloķētas un prāts tās nespēj nedz novērtēt, nedz integrēt, jo nervu sistēma netiek galā ar tām emocijām, kuras "pārpludina" bērna sistēmu. Un nākotnē, mūsu prāts bloķē tās emocijas, kuras aktivizējas, ik reizi, kad mēs pārdzīvojam līdzīgus pārdzīvojumus, kādi tie bija traumatiskā pieredzē. Tā mūsu sistēma automātiski bloķē emocijas, kuras varētu atgādināt pagātnes sāpes un neizturami sāpīgo pieredzi. Un tas nekas, ka mēs esam pieauguši, mēs turpinām slāpēt emocijas, tā slāpējot dzīvības enerģiju un jūtot skumjas, kuras radīja bērnības traumas. Viens no iemesliem, kāpēc mēs jūtam skumjas, ir nepieciešamība pabeigt pagātnes notikumus, lai mēs spētu piekļūt enerģijai. Ja mēs nevaram izsērot pagātni, mēs nevaram piekļūt enerģijai. 

Kad mēs augām, visticamāk mēs nevarējām izpaust emocijas savās mājās, saviem vecākiem. Tāpēc mēs katrs iemācījāmies savā veidā tikt ar tām galā. Mēs tās iemācījāmies atbrīvot neapzināti ar ego aizsardzības mehānismiem. Ķermeņa terapijā šodien daudz tiek runāts par to, kas notiek ķermenī tad, kad mēs apslāpējam emocijas- mēs sasprindzinām muskuļus, sakožam zobus, sasprindzinām žokli, savelkam rokas dūrēs. Mēs varam aizturēt elpu vai sākt elpot sekli. Sekla elpošana ir viens no veidiem, kā izvairīties no emocionālām sāpēm. Apslāpētas emocijas ietekmē ne tikai mūsu muskuļu sistēmu, bet arī smadzenes, nervu sistēmu un cilvēka veselību kopumā. Ne velti, šobrīd daudz sāk runāt par to, ka lielākā daļa slimību ir psihosomatiska rakstura. Tās rodas no tā, ka mēs neprotam pārvaldīt savas emocijas= enerģiju.

Šobrīd zinātnieki jau pierādījuši to, kādu ietekmi uz smadzeņu attīstību atstāj apslāpētas emocijas. Kad mēs slāpējam emocijas vai mūs pārņem nomācošs stress, ar kuru mūsu sistēma netiek galā, smadzeņu sistēma pieņem ārkārtējus mērus, lai saglabātu līdzsvaru. Un šie mēri ir ego aizsardzības veidi. 

Iekšējais bērns un tā ievainojumi.

Piedzīvojot bērnības traumas, kad bērns pārdzīvoja spēcīgas emocijas, ar kurām viņa sistēma netika galā, šī pieredze darbojas kā filtrs, kurš piešķir aprises turpmākajiem dzīves notikumiem. Var teikt, ka mēs redzam pasauli, izejot no tā, ko mēs sevī glabājam. Kad pieaugušais ar ievainotu iekšējo bērnu piedzīvo situāciju, kura ir līdzīga pagātnes sāpīgajam notikumam, tiek uzjundīta arī pirmatnējā reakcija. Uz kaut ko nekaitīgu mēs varam reaģēt ar spēcīgām emocijām. Šādos gadījumos iemesls reakcijai nav ārpusē, bet iekšpusē. Lai dziedinātu ievainojumus, mums ir jāspēj drošā vidē izjust šīs pirmatnējās emocijas, savādāk mēs turpināsim dzīvot pagātnē. Lai dziedinātos, mums ir jāizsēro sava pagātne un jāiegūst miers. Taču, lai mēs to izdarītu, būs jāveic darbs ar traumu un ar emocijām. Dziedinot bērnības ievainojumus, dziedinās visa sistēma. Dziedināšanās ir daļa no evolūcijas ceļa.

Terapija un konsultācijas, darbā ar bērnības traumām.

Darbs ar ķermeni un emocijām.

Kristīne Devi