Kristīne Devi. Transpersonālās psiholoģijas speciāliste. Holistiskas pieejas praktizētāja.

 Krīze, kā iespēja. Cilvēka dzīve ir nemitīga pielāgošanās ārējiem apstākļiem. Mūsu dzīve sākas ar mūsu piedzimšanu, kas ir pirmā krīze, kura mums jāpārvar. Tad mums jāpārvar dažādas pirmās attīstības krīzes, sākot no attiecībām ar mammu, ar vidi, mūsu fizioloģiskās pārmaiņas, spēja sevi kontrolēt, apzināties, pirmie zobiņi un mācīšanās staigāt. Tad seko krīzes, kuras saistītas ar iekļaušanos bērnu dārzā, skolā... Pēc tam mums jāpārvar pubertātes krīze, identitātes krīze. Un tad jau mums jādodas prom no mājām, uzsākot savu patstāvīgo dzīvi un veidojot patstāvīgas attiecības ar ārējo pasauli, kā arī mācoties ieņemt lēmumus. Visas šīs krīzes ir sarežģītas un grūtas, gan emocionāli, gan fizioloģiski. Notikumi, kuri iniciē šīs krīzes, nozīmē to, ka mums ir jāpārvar kādas grūtības, lai mēs attīstītos. Taču, bieži vien, cilvēki padodas šo grūtību priekšā un tālākā personības attīstība nenotiek.  Bērna psihes attīstību var iedalīt posmos. Psihologs L.Vigodskis uzskatīja, ka psihes at...

  Apspiestās emocijas un to ietekme uz mūsu sistēmu. E'motion  (franču val.) no latīņu val. vārda  emovere  - nozīmē "satraukt," "saviļņot." Emocijas ir cilvēku un dzīvnieku subjektīvas reakcijas uz iekšējo un ārējo kaitinātāju iedarbību. Silvans Tomkins, pētnieks psihologs, aprakstīja emocijas, kā tūlītēju pārdzīvojumu formu. Jo pārdzīvojot emocijas, mēs atrodamies tiešā kontaktā ar fizisko realitāti. Emocijas tiek izpaustas ķermenī, pirms mēs to vēl spējam apzināties. Tomkins izšķīra emocijas un to, kā mēs tās izpaužam ķermeniski. Viņš uzsvēra, ka emocijas ir mūsu dabiskie bioloģiskie motivatori, tā ir enerģija, kura mūs virza. Emocijas pastiprina un paplašina mūsu dzīvi. Tās mūs brīdina, pasargā un palīdz saj ust prieku un laimes mirkļus.  Lielākā daļa cilvēku augot, drīkstēja just prieku, gandarījumu, bet tiem bija aizliegums just dusmas, agresiju, nepatiku, skumjas un bailes. "Nebaidies, esi drosmīgs. Nekas tev nenotiks!"- tā mums teica, kad mēs b...

Dziedināšanās, kā iniciācija. Lai ko mēs arī būtu pieredzējuši savā bērnībā, viens ir skaidrs, ka šī pieredze ir veidojusi mūsu raksturu, uzskatus, domāšanas veidu, uzvedības un reaģēšanas paternus un pārliecības. Šī pieredze veidoja mūsu turpmāko dzīvi un izvēles. Un, jo sāpīgāka un traumējošāka bija šī pieredze, jo lielākas un dziļākas sekas tā atstāja mūsu psiholoģiskajā un emocionālajā attīstībā. Mūsu dvēsele, iesaistot prātu un ķermeni veidoja aizsardzības, lai mēs nekad vairs nesaskartos ar tām sāpīgām pieredzēm, kuras piedzīvojām, kad bijām pavisam mazi. Ļoti bieži terapijā, retrītos un sieviešu apļos satiekos ar sievietēm, kuras bērnībā pieredzējušas emocionālu un fizisku vardarbību no saviem vecākiem. Un šīs sievietes ir tās, kuras nav saņēmušas iniciāciju, kuras nav pieaugušas emocionāli un psiholoģiski, atbilstoši savam bioloģiskajam vecumam. Jo dvēsele nemitīgi vēlas izdziedināties, tā liekot cilvēkam atkal un atkal atkārtot pagātnes nedziedināto pieredzi. Un bieži vien pie...

 Attīstības trauma. Mēs dzīvojam laikā, kad ir ļoti attīstīta medicīna, bet ir maz attīstīta dvēseliski garīgā puse. Mūsdienu medicīna lieliski tiek galā ar daudzām slimībām, cilvēki dzīvo ilgāk un spēj dzīvot fiziski kvalitatīvāku dzīvi, bet tas nenozīmē, ka viņu iekšējā- dvēseles dzīve ir apmierināta. Mūsdienās cilvēks tiek skatīts sašķelti. Ir ķermenis ar kuru strādā sportisti, ārsti un citi terapeiti. Ir prāts, kurš tiek trenēts un attīstīts. Un ir dvēseliskā puse, ar kuru strādā vien retais. Taču, kad dvēsele jūtas slikti, tās simptomi parādās gan ķermenī, gan prātā. Mūsdienu cilvēki cieš no depresijas, izdegšanas, trauksmes, veģetatīvās distonijas un atkarībām. Bieži vien šie cilvēki risinājumus meklē pie ārstiem, bet ļoti bieži fiziskas problēmas neatrod. Cilvēki neapzinās, ka šodienas problēmām var būt cēloņi viņos pašos. Tajā, kas ar viņiem noticis... Kāpēc šāds ievads attīstības traumai? Jo mēs nekur tālu no savas pagātnes neesam aizgājuši. Tā joprojām dzīvo mūsos, mūsu z...