Psiholoģiskā un emocionālā trauma, jeb pagātne šodienā.

Psiholoģiska un emocionāla trauma,

jeb pagātne šodienā.

Ļoti bieži, prakses ietvaros, nākas strādāt ar cilvēkiem, kuri neapzināti savā dzīvē atkārto psiholoģiskās un emocionālās traumas ciklu vai cīnās ar tās sekām. Kā atpazīt to, ka cilvēks atkārto traumas ciklu? Tie ir notikumi, kuri atkārtojas, tā ir destruktīva uzvedība, atkarības, trauksme, depresija, nespēja izveidot veselīgas un ilgstošas attiecības, tās var būt arī slimības. Daži cilvēki meklē palīdzību, saprotot, ka kaut kas notiek viņos pašos un gatavi to dziedināt. Taču, daudzi cilvēki tā arī neapzinās to, kāpēc viņu dzīves kvalitāte ir tāda, kāda tā ir. Viņi meklē  palīdzību pie ārstiem, meklē atbildes ezotērika vai meklē sevi kur citur. Reti, kurš saprot, ka traumatiska bērnības pieredze nav nekur pazudusi. Ka tā joprojām dzīvo viņos un vada to dzīvi.

Kas tad ir psiholoģiska trauma?

Psiholoģiska trauma rodas tad, kad cilvēks piedzīvo stresa situāciju, kurā viņa nervu sistēma tiek pārslogota un tā nespēj adaptēties. Ārsts Gabors Maté saka, ka "trauma, kas no grieķu valodas nozīmē “brūce”, “nav tas, kas ar tevi notiek; bet ir tas, KAS NOTIEK TEVĪ, tā rezultātā, kas notiek ar tevi… Tas nav sitiens pa galvu, bet gan smadzeņu satricinājums." Tas nozīmē, ka brūce vai ievainojums ir mūsos, tas glabājas mūsu sistēmā- kas ir gan ķermenis, gan nervu sistēma, uzvedība, emocijas un domāšanas veids. Mums reizēm šķiet, ka tas, kas ar mums notika pagātnē, ir pagātne. Ka mēs taču dzīvojam šodienā. Taču, tā nav patiesība. Mēs sevī glabājam visu, ko reiz esam pieredzējuši. Gan patīkamo, gan sāpīgo, gan traumatisko. Un ap šo traumatisko pieredzi veidojas mūsu ego, mūsu domāšanas veids, pārliecības, ticība sev, pašvērtējums un uzvedības modeļi. Piedzīvojot psiholoģisku un emocionālu traumu, mēs sākam veidot ap to aizsardzību. Tas notiek neapzinātā līmenī un to dara visa mūsu inteliģentā sistēma, kas mēs esam- prāts, dvēsele un ķermenis. Ar vienu mērķi- lai mūs pasargātu, lai mēs izdzīvotu un vairs nesaskartos ar pagātnē piedzīvotām sāpēm un pārdzīvojumiem.

Mēs domājam, ka mūsu prāts ir saistīts ar ķermeni vai sajūtām, bet patiesība ir tāda, ka TIE VISI IR SAVĀ STARPĀ SAISTĪTI. Tie ir viena sistēma.

Visbiežāk cilvēki psiholoģiskās traumas iegūst bērnībā, augot vidē, kurā tie nejūtas droši, pieņemti, mīlēti tādi, kādi tie ir. Vidē, kurā bērnu nervu sistēma tiek pārslogota, kurā tie dzīvo ilgstošā stresā. Kurā tie zaudē bāzes drošības sajūtu, liekot piedzīvot bezpalīdzību vai dzīvojot ilgstošās bailēs. Tā var būt vardarbība- emocionāla vai fiziska. Tās ir vecāku atkarības, psihiski traucējumi, kontrole, destruktīvas attiecības, pārāk liels prasīgums pret bērnu. Traumu var radīt gan vienreizējs traumatisks notikums, gan ilgstoša atrašanās stresa pilnā un destruktīvā vidē. Vienreizēju traumu var radīt tuvinieka zaudējums vai nelaimes gadījums. 

Nedziedināta trauma...

Vēlāk jau cilvēkiem pieaugot, šāda pieredze cilvēkā aktivizē nepārstrādātas spēcīgas emocijas, kuras traucē veidot attiecības, atmiņas, nespēja piedot un aizmirst, trauksme. Šī trauma var atstāt tādas sekas, kā nejūtīgums, disociāciju, pārāk aktīvu un trauksmainu domāšanu un nespēju uzticēties citiem cilvēkiem. Tie ir tā saucamie "trigeri", kuri atkārtojas gan partnerattiecībās, gan attiecībās ar citiem cilvēkiem. 

Ne visi cilvēki piedzīvo psiholoģisko traumu. Tas ir atkarīgs no katra cilvēka nervu sistēmas jūtīguma. Visbiežāk šādu traumu gūst cilvēki ar ļoti augstu jūtīgumu un trauslu nervu sistēmu. 

Mūsu ķermeņi ir instinktīvi un tie spēj vadīt emocijas. Kad mēs piedzīvojam stresa situācijas, mūsu ķermenis, tāpat kā dzīvnieku ķermenis, vēlas atbrīvoties no šīs enerģijas. Tāpēc visa sistēma mobilizējas, lai bēgtu, cīnītos vai sasaltu. Kad mazi bērni aug ģimenē, kurā viņu drošība ira apdraudēta, viņu nervu sistēma visbiežāk sasaldē šo enerģiju, liekot tiem sastingt. Jo cīnīties ar vecākiem viņi nespēj, tāpat, kā aizbēgt. Viņi ir bezpalīdzīgi tajā situācijā, kurā atrodas. 

Tāpēc, ja cilvēks piedzīvo pārāk spēcīgus pārdzīvojumus, ar kuriem viņa psihe netiek galā, visa šī enerģija paliek nervu sistēmā, radot trauksmi. Psihes īpatnība ir tajā, ka tā centīsies šo enerģiju atbrīvot, piesaistot līdzīgas situācijas un cilvēkus, kuri atgādina pagātnes traumatisko pieredzi. Tāpēc cilvēki, kuri bērnībā pieredzējuši vardarbību, fizisku vai emocionālu, pieaugot, neapzināti piesaistīs partnerus, ar kuriem viņi turpinās bērnībā pieredzēto attiecību modeli. Bieži vien turpinot destrukciju un traumu ciklu. Vēl šādi cilvēki ir biežāk pakļauti atkarību riskam. Tāpat nedziedinātas traumas, liks cilvēkiem dzīvot dzīvi, kurā viņi cīnās vai aizsargājas. Tas nozīmē- nejust. Jo just būtu pārāk sāpīgi. Šādiem cilvēkiem piemīt tā saucamā melnbaltā domāšana. Viņi ir ļoti kritiski un prasīgi pret sevi. Bieži vien vardarbīgi pret sevi un pirmais, kurš cieš ir pašu ķermenis. Ķermenis bieži vien tiek mocīts ar diētām, neadekvātu fizisko slodzi. Šādi cilvēki nav kontaktā ar savām jūtām un emocijām. Uz jautājumu "kā tu jūties", atbilde bieži vien ir "labi, slikti vai normāli". Cilvēkiem ir grūti veidot uzticamas un mīlošas attiecības, jo viņiem bail uzticēties. Jo viņi bērnībā zaudējuši uzticību tiem cilvēkiem, no kuriem bija atkarīga viņu dzīve.

Tāpēc tava pagātne nav kaut kas, kas ir bijis un aizmirsts. Nedziedināta pagātne vada tavu dzīvi. Un tu domā, ka tev ir nepaveicies vai tu jūties bezpalīdzīgs dzīves priekšā.

Meklē palīdzību un dziedini savu ievainojumu. Nenodod to tālāk nākamajām paaudzēm.

Kristīne Devi

Transpersonālās psihoterapijas speciāliste

Ja tevi uzrunā mani raksti, pateikšos par tasi kakao vai kādu grāmatu :)