Kristīne Devi. Transpersonālās psiholoģijas speciāliste. Holistiskas pieejas praktizētāja.

Mūsdienu garīgo prakšu pasaule piedāvā vilinošu solījumu: atrast mieru, beznosacījuma mīlestību, pieņemšanu un dzīves jēgu. Daudzi dodas šajā ceļā, cerot izkļūt no dzīves haosa un atbrīvoties no iekšējās spriedzes. Tomēr ir paradoksāli, ka visbiežāk garīgajā vidē sastopam nevis cilvēkus, kuri ir nobrieduši bet tieši tos, kuri glabā dziļus ievainojumus. Tos, kuri meklē nevis apgaismību, bet atbalstu, mīlestību un dziedinājumu. Patiesībā viņi meklē nevis misticismu, bet cilvēcisku siltumu. Un tieši tāpēc garīgās prakses ne vienmēr kļūst par dziedinošu pieredzi. Dažkārt tās kļūst par vēl vienu ceļu, kurā trauma meklē glābiņu, bet notiek retraumatizācija. Daudzi cilvēki pie garīguma nonāk tajos brīžos, kad ir zaudētas nozīmīgas attiecības, piedzīvota nodevība, sabrucis pašvērtējums vai sagruvusi dzīves jēga. Vientulība, hroniska spriedze un neaizsargātība rada ilgas pēc vietas, kur cilvēks beidzot varētu atslābt. Garīgās kopienas, retrīti un meditāciju telpas bieži izskatās kā miera osta. ...

Par spēju paciesties un dzīvi pastāvīgā diskomfortā. Daudzi cilvēki atklāj, ka ilgstoši dzīvo emocionālā, psiholoģiskā vai pat fiziskā diskomfortā, taču nespēj no tā izkāpt vai pat skaidri formulēt, kas tieši viņus neapmierina. Šī tendence bieži vien nav nejauša — tās saknes meklējamas agrīnā pieredzē. Bērni, kuri aug vidē ar emocionāli aukstiem, pretrunīgiem, emocionāli aukstiem, nepieejamiem vai destruktīviem pieaugušajiem, neapzināti apgūst paciešanu kā izdzīvošanas stratēģiju. Viņi pacieš klusumu, atsvešinātību, kritiku, netaisnību, mīlestības deficītu vai pat vardarbību. Nevis tāpēc, ka viņiem tas būtu pieņemams, bet tāpēc, ka citas pieredzes nav. Tādēļ bērns neiemācās aiziet no vietām, kur jūtas slikti — viņš iemācās palikt un pielāgoties. Pieaugot šī stratēģija kļūst automātiska. Pacietība tiek aktivizēta it visur, īpaši attiecībās. Cilvēks turpina pieņemt, ka diskomforts ir norma, ka attiecības mēdz būt vienpusējas, un ka viņa paša vajadzības ir mazsvarīgas. Kāpēc šī dinamika n...

  Ne viss, kas izskatās pēc garīguma, patiesībā ir garīgums. Dažkārt garīgās prakses, simboli un valoda kļūst par veidu, kā cilvēks izvairās no sāpīgas realitātes, emocijām un ķermeniskas pieredzes. Īpaši tas attiecas uz cilvēkiem ar attīstības traumu un jutīgu nervu sistēmu . Jūtīga nervu sistēma un grūtības izturēt realitāti. Cilvēki, kuri auguši emocionāli nedrošā vai neparedzamā vidē, bieži jau bērnībā piedzīvo nervu sistēmas pārslogojumu: emocijas bija par daudz, pieaugušo reakcijas – nesaprotamas, nedrošas, neparedzamas, drošības sajūta – trausla vai nepastāvoša. Šādā vidē nervu sistēma iemācījās izvairīties  no realitātes- disociēties, "atslēgties" no ķermeņa sajūtām, saplūst ar fantāzijām, simboliem bezapziņas pasaulē. Pieaugušā vecumā tas var izpausties kā: sajūta, ka “neesmu īsti šeit”, grūtības noturēt ikdienas struktūru, tendences idealizēt garīgas pieredzes, vēlme “pacelties virs” realitātes, nevis būt tajā. Garīgums kā kopinga mehānisms. ...