Kristīne Devi. Transpersonālās psiholoģijas speciāliste. Holistiskas pieejas praktizētāja.

Cilvēks vienmēr ir meklējis mīlestību un tuvību. Taču, ne visi cilvēki ir spējīgi uz tuvām un siltām attiecībām. Tam par iemeslu bieži vien ir agrā bērnībā izveidojusies piesaiste. Ne vienmēr tā ir bijusi droša, bieži vien nedroša, trauksmaina, izvairīga vai dezorganizēta.  Kāpēc tā notiek?  Attīstības psiholoģija ir veikusi daudz pētījumu par to, kā veidojas piesaiste un ir pētījumi, kuri pilnībā mainījuši mūsu izpratni par cilvēka emocionālajām vajadzībām. Viens no tādiem ir amerikāņu psihologa Harija Hārlova eksperimenti ar pērtiķu mazuļiem. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka bērns pieķeras mātei galvenokārt tāpēc, ka viņa viņu baro un nodrošina fizisku aprūpi. Taču Hārlova pētījumi pierādīja ko pavisam citu — bērnam ir nepieciešams ne tikai ēdiens un drošība, bet arī siltums, pieskāriens un emocionāls kontakts. 1.Siltums ir svarīgāks par ēdienu. H.Harlovs savā eksperimentā paņēma mazus pērtiķu mazuļus un ielika viņus būrī ar divām “mātes” figūrām. Viena bija izveido...

                              Attēls- Pinterest Mūsdienu sociālajā telpā arvien biežāk parādās apokaliptiski vēstījumi, kas atspoguļo kolektīvu trauksmi, nenoteiktību un psiholoģisku pārslodzi. No attīstības psiholoģijas perspektīvas šo fenomenu iespējams skatīt caur agrīnās afektu regulācijas prizmu. Jaundzimušais bērns dzīves sākumā funkcionē primāri afektu līmenī — viņš piedzīvo intensīvas iekšējas sajūtas, kuras nespēj apzināt, diferencēt vai pašregulēt. Afekti “plūst caur viņu”, bet bez ārējas palīdzības tie paliek nediferencēti un dezorganizējoši. Tāpēc agrīnajā attīstībā kritiski nozīmīga ir nobrieduša pieaugušā klātbūtne, kurš spēj veikt regulējošu funkciju — atspoguļot bērna stāvokļus, palīdzēt tiem piešķirt nozīmi, nosaukt emocijas un pakāpeniski veidot spēju tās tolerēt. Ja šāds regulējošs pieaugušais nav pieejams vai pats nespēj pietiekami saturēt bērna afektus, attīstības procesā var veid...