Ceļā uz emocionālu briedumu.
Jaundzimušais bērns dzīves sākumā funkcionē primāri afektu līmenī — viņš piedzīvo intensīvas iekšējas sajūtas, kuras nespēj apzināt, diferencēt vai pašregulēt. Afekti “plūst caur viņu”, bet bez ārējas palīdzības tie paliek nediferencēti un dezorganizējoši. Tāpēc agrīnajā attīstībā kritiski nozīmīga ir nobrieduša pieaugušā klātbūtne, kurš spēj veikt regulējošu funkciju — atspoguļot bērna stāvokļus, palīdzēt tiem piešķirt nozīmi, nosaukt emocijas un pakāpeniski veidot spēju tās tolerēt.
Ja šāds regulējošs pieaugušais nav pieejams vai pats nespēj pietiekami saturēt bērna afektus, attīstības procesā var veidoties nepietiekama emocionālās pašregulācijas kapacitāte. Šādā gadījumā pieaugušā vecumā cilvēkam var būt grūtības saprast savus iekšējos stāvokļus, diferencēt emocijas, kā arī tolerēt intensīvas sajūtas bez dezorganizācijas.
Vēsturiski cilvēka emocionālā vide bija ievērojami ierobežotāka. Informācijas un sociālo stimulu apjoms galvenokārt aprobežojās ar ģimenes, kopienas vai lokālās sabiedrības pieredzi. Tas nozīmēja, ka arī regulējamo afektu skaits un intensitāte bija salīdzinoši mazāka.
Savukārt mūsdienu globalizētajā informatīvajā telpā indivīds ikdienā saskaras ar milzīgu daudzumu dažādu emocionāli piesātinātu signālu — politisku krīžu ziņām, katastrofu attēliem, sociālās spriedzes naratīviem, kolektīvām bailēm. Informācija šeit nefunkcionē tikai kā kognitīvs saturs — tā vienlaikus aktivizē somatiskās un emocionālās reakcijas.
Tādēļ cilvēkiem ar nepietiekami attīstītu pašregulācijas spēju mūsdienu informatīvā vide var kļūt par pastāvīgu pārslodzes avotu. Šādos apstākļos aktualizējas primitīvā vajadzība pēc “ārēja regulētāja” — simboliska pieaugušā, kurš spētu sniegt drošības sajūtu un strukturēt haotisko realitāti. Šī dinamika bieži izpaužas kā kolektīva tendence meklēt ārējus glābējus vai cerību, ka situācija stabilizēsies ārēju faktoru ietekmē — piemēram, politisku pārmaiņu, ekonomisku ciklu, astroloģisku prognožu, taro kāršu vēstījumu kontekstā.
Psiholoģiskā nozīmē tas atspoguļo regresīvu paļāvību uz ārēju regulāciju, nevis uz iekšēju kapacitāti tikt galā ar emocionālo realitāti.
Tomēr es domāju, ka mūsdienu laikmeta izaicinājums būtībā aicina uz pretēju virzienu — uz individuālā un kolektīvā emocionālā brieduma attīstību. Tas nozīmē spēju veidot robežas informatīvajā laukā, kritiski izvērtēt saņemto informāciju un apzināti regulēt savas emocionālās reakcijas.
Emocionālā pašregulācija šeit ietver ne tikai spēju nomierināties, bet arī spēju atpazīt, nosaukt un strukturēt iekšējos stāvokļus, transformēt intensīvus afektus konstruktīvā enerģijā un nepieļaut to destruktīvu izpausmi attiecībās ar sevi un citiem.
No šī skatpunkta mūsdienu kolektīvā trauksme nav tikai sociāla vai politiska parādība — tā vienlaikus ir attīstības uzdevums. Tas ir aicinājums individuāli un kolektīvi virzīties uz lielāku psiholoģisko autonomiju, uz spēju kļūt par savu iekšējo stāvokļu regulētājiem, nevis palikt pastāvīgā gaidās, ka ārējā pasaule sakārtosies mūsu vietā.
Tādējādi šis laikmets var tikt interpretēts kā psiholoģiskas pieaugšanas periods — gan katram indivīdam, gan sabiedrībai kopumā. Tas aicina mācīties apzināti strādāt ar afektiem, kas caur mums plūst, attīstīt spēju tos saturēt, diferencēt un transformēt, lai tas, kas no mums izpaužas ārējā pasaulē, kļūtu strukturētāks, veselīgāks un mazāk destruktīvs.
www.kristinedevi.lv
Individuāla un grupu psihoterapija.
#emocijuregulācija #emocionālāinteliģence #psihoterapija #izaugsme
Komentāri
Ierakstīt komentāru