Garīgums, kā aizbēgšana: kad jūtīga nervu sistēma neiztur realitāti.

 

Ne viss, kas izskatās pēc garīguma, patiesībā ir garīgums. Dažkārt garīgās prakses, simboli un valoda kļūst par veidu, kā cilvēks izvairās no sāpīgas realitātes, emocijām un ķermeniskas pieredzes.

Īpaši tas attiecas uz cilvēkiem ar attīstības traumu un jutīgu nervu sistēmu.

Jūtīga nervu sistēma un grūtības izturēt realitāti.

Cilvēki, kuri auguši emocionāli nedrošā vai neparedzamā vidē, bieži jau bērnībā piedzīvo nervu sistēmas pārslogojumu:

• emocijas bija par daudz,

• pieaugušo reakcijas – nesaprotamas, nedrošas, neparedzamas,

• drošības sajūta – trausla vai nepastāvoša.

Šādā vidē nervu sistēma iemācījās izvairīties no realitātes- disociēties, "atslēgties" no ķermeņa sajūtām, saplūst ar fantāzijām, simboliem bezapziņas pasaulē.

Pieaugušā vecumā tas var izpausties kā:

• sajūta, ka “neesmu īsti šeit”,

• grūtības noturēt ikdienas struktūru,

• tendences idealizēt garīgas pieredzes,

• vēlme “pacelties virs” realitātes, nevis būt tajā.

Garīgums kā kopinga mehānisms.

Garīgums pats par sevi nav problēma. Problēma rodas tad, ja tas tiek izmantots kā aizsardzība.

Cilvēki ar attīstības traumu var meklēt attiecības, kurās viņus mīlēs bez nosacījumiem, bet nespēt veidot reālas attiecības. Meklēt veidus, kā pacelties virs sāpīgā, veicot dažādas prakses, kuras palīdz atslēgties no sajūtām. Piemēram, dažādas meditācijas, kuras tiecas uz saplūšanu ar "Visumu", pacelšanos virs ego u.c. Taču, tiekšanās uz "bez-ego" stāvokli var liecināt par aizbēgšanu no tā, ko ir grūti piedzīvot, kad ego nekad nav bijis pietiekami stiprs. Šādā gadījumā garīgums kļūst par disociācijas formu, nevis integrāciju.

"Peldēšana" bezapziņā.

Šādi cilvēki bieži “peld” starp sajūtām, simboliem un realitāti. Starp intensīvām pieredzēm un tam sekojošu tukšuma sajūtu. Ārēji tas var izskatīties dziļi un harizmātiski, iedvesmojoši, kaut gan iekšēji tas bieži ir par:

• trauksmi,

• haosu,

• nespēju pieņemt lēmumus,

• grūtības noturēt robežas un identitāti.

Bez pietiekami stipra ego nav iespējams integrēt bezapziņas saturu. Tad tas nevis bagātina, bet destabilizē.

Trauma un atkārtota disociācija.

Svarīgi saprast: pat ja cilvēks jau ir daudz strādājis ar sevi, ārējs satricinošs notikums (šķiršanās, zaudējums, vardarbība, krīze) var atkal aktivizēt agrīno traumu.

Tad cilvēks atkal var:

• atkāpties garīgās konstrukcijās,

• zaudēt kontaktu ar ķermeni,

• izvairīties no sāpēm, “paceļoties virs tām”.

Tā nav nevēlēšanās risināt problēmas, bet regress, kas ir arī nervu sistēmas automātiska reakcija uz pārslogojumu.

Ego stiprināšana kā dziedināšanas uzdevums.

Pretēji populāram garīgam naratīvam, cilvēkiem ar attīstības traumu uzdevums nav “iznīcināt ego”, bet gan to izveidot un nostiprināt.

Vesels ego nozīmē:

• spēju būt realitātē,

• spēju just ķermeni,

• spēju noturēt robežas,

• spēju izturēt emocijas bez sabrukuma,

• spēju veidot nobriedušas attiecības.

Tikai uz šāda pamata garīgums var kļūt par integrējošu pieredzi, nevis aizbēgšanu.

Atgriešanās realitātē.

Dziedināšana šiem cilvēkiem nozīmē:

• mācīties palikt ķermenī,

• pieņemt ikdienas ierobežojumus,

• izturēt vilšanos,

• attīstīt struktūru un konsekvenci,

• pieņemt, ka realitāte nav ideāla, bet ir dzīva.

Patiesais briedums nav aizbēgšana no pasaules. Tas ir spēja tajā palikt. Spēja turpināt dzīvot ikdienas dzīvi.

Ja tu šo lasi un atpazīsti, iespējams, ka tavs ceļš šobrīd nav par vēl "dziļāk", vēl vairāk, bet lielāku klātbūtni sev. Par nevis bēgšanu no realitātes, bet spēju tajā palikt. Ja vēlies šajā ceļā atbalstu, struktūru un drošu telpu- piedāvāju drošu kopienu, kurā augt savā tempā, palikt realitātē un rast atbalstu savai dzīvei.

www.kristinedevi.lv/atbalstakopiena