Garīgās prakses un trauma: kāpēc ne visiem šis ceļš ir dziedinošs.

Mūsdienu garīgo prakšu pasaule piedāvā vilinošu solījumu: atrast mieru, beznosacījuma mīlestību, pieņemšanu un dzīves jēgu. Daudzi dodas šajā ceļā, cerot izkļūt no dzīves haosa un atbrīvoties no iekšējās spriedzes. Tomēr ir paradoksāli, ka visbiežāk garīgajā vidē sastopam nevis cilvēkus, kuri ir nobrieduši bet tieši tos, kuri glabā dziļus ievainojumus. Tos, kuri meklē nevis apgaismību, bet atbalstu, mīlestību un dziedinājumu. Patiesībā viņi meklē nevis misticismu, bet cilvēcisku siltumu. Un tieši tāpēc garīgās prakses ne vienmēr kļūst par dziedinošu pieredzi. Dažkārt tās kļūst par vēl vienu ceļu, kurā trauma meklē glābiņu, bet notiek retraumatizācija.

Daudzi cilvēki pie garīguma nonāk tajos brīžos, kad ir zaudētas nozīmīgas attiecības, piedzīvota nodevība, sabrucis pašvērtējums vai sagruvusi dzīves jēga. Vientulība, hroniska spriedze un neaizsargātība rada ilgas pēc vietas, kur cilvēks beidzot varētu atslābt. Garīgās kopienas, retrīti un meditāciju telpas bieži izskatās kā miera osta. Tur smaida, tur apskaujas, tur runā par mīlestību, tur sola pieņemšanu bez nosacījumiem. Un cilvēks, kuram dzīvē nav bijis šādas pieredzes, to sajūt kā glābiņu, kā to vietu, ko viņš visu dzīvi meklējis.
Tomēr garīgā vide nav ne terapija, ne profesionāla atbalsta sistēma. Tā balstās intensitātē – dziļās elpošanas praksēs, transa stāvokļos, ķermeņa sajūtu aktivizēšanā, identitātes šķīdināšanā, seksuālās enerģijas stimulēšanā. Tas viss prasa iekšēju briedumu un psihisku struktūru, kas spēj noturēt intensīvas emocijas un spēcīgu somatisko aktivizāciju. Cilvēkam ar stabilu nervu sistēmu tas var būt ceļš uz dziļāku pašizpratni. Bet cilvēkam, kura bērnībā nav bijis drošības, kurš pieredzējis emocionālu, fizisku vai seksuālu vardarbību vai kuram ir sarežģīta piesaistes dinamikas, šī intensitāte var būt pārāk daudz.

Traumēts cilvēks bieži meklē garīgās kopienas un ierodas tajās jau “atvērts” — nevis garīgā, bet traumas izpratnē. Viņa robežas ir trauslas, viņa nervu sistēma ir hiperjūtīga, viņš viegli sastingst un tikpat viegli zaudē savu Es izjūtu, robežas. Šādā cilvēkā intensīvas prakses bieži izraisa nevis dziedināšanu, bet retraumatizāciju. Emocionālā “atvēršanās”, ko garīgajā vidē bieži stimulē , patiesībā var būt psihes nespēja noturēt iekšējās sāpes. Jūtu uzplūdi, ķermeņa trīce, vibrācijas, raudāšana, dažādas vizuālas vīzijas un dziļas emocionālās reakcijas- daudzos gadījumos nav garīga atmoda — tā ir traumas fizioloģiskā izlāde, kas bieži vien notiek bez drošības un bez struktūras.

Šajā kontekstā īpaši bīstama ir kundalini aktivizēšana — fenomens, ko bieži romantizē kā “garīgās enerģijas pamošanos”. Tradicionālajos avotos kundalini nav spontāns notikums; tas ir gadiem ilgs disciplīnas process askētiskā vidē, skolotāja vadībā, stingri regulētos apstākļos. Tas nekad nav paredzēts traumētiem, emocionāli nestabiliem vai psiholoģiski nesagatavotiem cilvēkiem. Rietumos tas ir kļuvis par “atraktīvu” pieredzi, kuru intensīvu elpošanu, seksuālu enerģijas stimulāciju vai transa tehnikas var izprovocēt dažu stundu laikā.

Psiholoģiski raugoties, daudz kas no tā, ko mūsdienās sauc par kundalini atmošanos, patiesībā ir nervu sistēmas pārslodze. Tās fizioloģiskās pazīmes — trīce, karstuma uzplūdi, ķermeņa raustīšanās, halucinācijas, bezmiegs, depersonalizācija — bieži izskatās līdzīgas gan garīgai pieredzei, gan traumas reakcijas dekompensācijai. Traumētam cilvēkam šī pieredze var būt ārkārtīgi bīstama. Viņš var piedzīvot bailes “zaudēt saprātu”, bezmiegu, panikas lēkmes, intensīvu trauksmi vai sajūtu, ka ķermenis vairs nepieder viņam. Garīgajā vidē to bieži interpretē kā "procesu, kas jāturpina", lai gan patiesībā tā ir skaidra zīme, ka cilvēka psihe ir pārslogota un nespēj integrēt to, kas atvēries.

Traumētam cilvēkam kundalini “aktivizācija” bieži vien nozīmē regresiju uz agrīnajām traumām. Tas ir stāvoklis, kurā nervu sistēma cenšas izturēt to, ko tā jau sen nespēj turēt kopā. Šie cilvēki reizēm nonāk pie psihoterapeitiem ar stāvokļiem, kas izskatās pēc psihozes robežlīnijas- hroniskas trauksmes, somatiskām krīzēm vai ilgstošas disociācijas. Garīgā vide šajos brīžos reti ir piemērota, jo tajā trūkst gan robežas, gan drošība un psiholoģska atbalsta.

Garīguma problēma nav pati garīguma ideja. Problēma ir tas, ka intensitāte tiek piedāvāta kā dziedināšana, nesaprotot cilvēka psihes darbību un robežas. Dziedināšana nav emocionāla eksplozija. Tā nav arī transa pieredze. Tā nav katarses sesija, kas satricina visu būtību. 

Dziedināšana prasa drošību, regulāciju, robežas, cilvēcisku kontaktu un spēju pakāpeniski integrēt to, kas paceļas no zemapziņas. Trauma dziedinās tikai tur, kur ir stabilitāte.
Garīgās prakses var būt vērtīgas un dziļi transformējošas — tad, kad cilvēks tajās ieiet no brieduma stāvokļa, stabilas psihes, ar veselīgām robežām un spēju atšķirt intensitāti no dziedināšanas. Taču cilvēkam, kurš nonāk garīgumā ar ievainotu sirdi un neregulētu nervu sistēmu, tās var kļūt par atkārtotas traumas pieredzi. Šim cilvēkam vispirms vajadzīga zeme zem kājām, nevis debesis virs galvas.

"Kundalini aktivizācija", elpošanas, emocionālas izlādes un citu intensīvu prakšu problēma nav praksē, kā tādā, bet tajā, ka cilvēki tajās iesaistās pārāk agrīni, pārāk strauji un bez atbalsta. Un bieži — tāpēc, ka viņi ir noguruši, izmisuši, nelaimīgi un meklē glābiņu. Taču glābiņš, kas nāk caur haosu, biežāk ievaino nekā dziedina.

Varbūt garīgajam ceļam ir jēga tikai tad, kad tas nav bēgšana no realitātes, bet lēns ceļš uz dziļāku kontaktu ar to. Kad tas nevis "met" mūs ārā no ķermeņa, bet palīdz mums tajā atgriezties. Un tikai tad garīgums var kļūt par to, par ko tas tiek uzskatīts — par integrētu dzīves pieredzi, nevis vēl vienu haotisku pieredzi, ko cilvēks nespēj izturēt.

Piesakies atbalsta un izaugsmes grupai sievietēm un ej ceļu pie sevis droši un saudzīgi pret sevi.

https://www.kristinedevi.lv/atbalstagrupa